Berlīnes tikšanās laikā brālis Aloīzs izskaidroja, ko nozīmē trīs gadus ilgs ceļojums „pretī jaunai solidaritātei”.
Ar 2012. gada vēstuli, es vēlētos iedrošināt visus tās lasītājus vairāk apzināties solidaritāti starp cilvēkiem un aizvien vairāk to iedzīvināt praksē:Kad mēs piedzīvojam vienotību ar citiem, tuvumā un tālumā – piederēšanu vienam otram, paļaušanos vienam uz otru – mūsu dzīve iegūst jēgu.Laikā, kad daudzi jautā „kas ir dzīves jēga?”, mēs, mūsu kopienas brāļi, vēlamies skaidri atbildēt: tā ir atrodama vienotībā ar citiem, kas izdzīvota caur konkrētiem darbiem. Šāda solidaritāte ļauj mums saskatīt, ka pastāv mīlestība, kas ir lielāka par mums – tā māca mūs ticēt Dieva mīlestībai uz katru cilvēku.Solidaritāte un paļāvība uz Dievu: abas šīs vērtības, ko mēs sākam pārdomāt šajās dienās, ir tik svarīgas, ka mēs tajās iedziļināsimies trīs gadu garumā. Kāpēc trīs gadus? Tāpēc, ka mēs nevaram neko uzbūvēt, ja mēs tam neveltam pietiekami daudz laika. Tāpēc, ka šie jautājumi prasa neatlaidību. Tie var kļūt par pavisam īstu dzīves uzdevumu.2015. gada augustā mēs rīkosim solidaritātei veltītu tikšanos Tezē, lai apvienotu kopā mūsu atklājumus un iegūtu jaunu sparu.Tas nav lielu, apbrīnojumu darbu jautājums. Pasaules vēsturē dažkārt ir pieticis tikai ar dažām sievietēm un vīriešiem, lai tie ar savu paļāvību un pieticīgu neatlaidību paliekoši ietekmētu notikumus.Dzīve vienotībā vispirms ir iekšējā attieksme. Dažiem no jums klusuma un lūgšanas mirkļi var kļūt daudz nozīmīgāki.
Kāpēc “jauna solidaritāte”?
“Jaunā solidaritāte” nav pretstats „vecajai solidaritātei”, kas šobrīd būtu novecojusi. Tā drīzāk nozīmē atjaunošanu, „iepriekšējās solidaritātes kustība”, kas ved ticīgos uz priekšu, pretī jauniem apvāršņiem.
Jau pravieša Jesajas grāmatā mēs varam lasīt: „Nedomājiet vairs par seniem notikumiem un neievērojiet to, kas jau sen bijis! Redziet, Es veikšu ko jaunu, tas jau parādās...” (Jesajas 43:18-19). No kristiešu skatupunkta tas iegūst īpašu nozīmi Iemiesošanās noslēpuma kontekstā. Sūtot Kristu uz zemi, Dievs parādīja savu absolūto solidaritāti ar visu radību. Tādējādi šodien mēs esam aicināti to dalīt ar pārējiem veidā, kas ir vienmēr jauns, ko mēs caur Kristu saņemam no Dieva.
„Caur savu krustu un augšāmcelšanos Kristus radīja jaunu solidaritāti starp visiem cilvēkiem. Viņā tiek pārvarēta cilvēces sašķeltība antagoniskās grupās, Viņā visi veido vienu ģimeni.” (2012.gada vēstule). Augšāmcelšanās gaismā visa Jēzus dzīve, kas sasniedza tās augstāko punktu nāvē uz krusta, izliekas kā viens liels apliecinājums solidaritātei ar cilvēci, kuras sākums ir meklējams Dievā.
„Jaunā solidaritāte”, savukārt, vēlas aicināt visa vecuma kristiešus, lai no kurienes tie nenāktu un lai kas tie nebūtu, rūpēties vienam par otru un parādīt savstarpēju mīlestību un solidaritāti pavisam konkrētā veidā. Globāls skatupunkts un konkrētas darbības šajos meklējumos nav divi pretstati, gluži otrādi, tie viens otru papildina. Brālis Aloīzs kādā vakarā to paskaidroja Izlīgšanas baznīcā kopā sanākušajiem jauniešiem:
Kā mēs varam stingri pastāvēt savā pārliecībā, ka pastāv viena vienota cilvēces ģimene, ja sev apkārt, dažkārt pavisam tuvu, mēs redzam sašķeltību?Mēs varam atcerēties tos neskaitāmos cilvēkus, kas sevi atdod ar lielu dāsnumu, neskatoties, ko tas viņiem maksā. Šovakar mēs lūdzam par tiem, ko mēs pazīstam, vai tiem, ko mēs nepazīstam un kas, daudzkārt pavisam pazemīgi, atdod savas dzīves apkārtējiem. Viņi ir kā mūsu sabiedrības dvēsele; tie liek degt cerības ugunij, tie kalpo par apliecinājumu tam, ka cilvēka labestība ir stiprāka par ļaunumu.