Latvija 2012

Meklējot cerības zīmes

Viens no brāļiem apraksta viesošanos Latvijā pirms neilga laika.

Šobrīd neliekas, ka mūs saniegtu daudz labu ziņu no Latvijas. Kad šī valsts tiek pieminēta ziņās, vienmēr tiek runāts par ekonomiskām problēmām vai politiskiem saspīlējumiem. Bet vai tas ir viss, ko mēs tur varam ieraudzīt? Vai mēs dažkārt nekrītam par upuri pesimismam? Kas ir tās "Jaunas Solidaritātes" un vienotības zīmes, kas tur jau pastāv?

Ar gaisa temperatūru aptuveni -30C, es devos uz Latvijas austrumu reģionu - Latgali. Maza grupa jauniešu no Ilūkstes kopā ar savu mācītāju ir apmeklējusi Tezē pēdējās divas vasaras. Izlasot uz termometra stabiņa baznīcā -10C, mācītājs nolēma noturēt lūgšanu un tikšanos pilsētas jauniešu centrā. Aptuveni 30 jauniešu kopā ar Daugavpils bīskapu sestdienas pēcpusdienā sapulcējās jauniešu centra zālē, kas bija sagatavota lūgšanai ar svecēm un ikonām. Tikšanās noslēgumā mēs lūdzām ap Tezē krusta ikonu.

Kad mēs jau bijām sākuši savākt mūsu lietas, lai dotos projām, sieviete, kas ir atbildīga par jauniešu centra uzturēšanu, pienāca man klāt un pajautāja, ko mēs darījām ap krustu. Es paskaidroju, ka tas bija brīdis, kad mēs varam uzticēt Dievam savas nastas un ciešanas un atdot tās Jēzum. Paskaidrojot, ka, lai gan viņa regulāri neapmeklē baznīcu, viņa tomēr lūdza atļauju lūgšanai uz mazu brīdi. Es atbildēju - jā, protams! Tad viņa nometās ceļos un nolika savu pieri uz krusta. Pēc dažām minūtēm viņa piecēlās ar asaru pilnām acīm, bet smaidot tā, kā smaida tie, kas ir atbrīvoti. Man prātā ienāca vārdi no 2012. gada Vēstules: "Kad Baznīca nenogurstoši uzklausa, dziedina, un saliedē, tā ir vistuvāk savai būtībai.."

Jau atpakaļceļā vilcienā no Daugavpils, biļešu kontroliere mūs visus aizsūtīja uz vienīgo silto vagonu vilcienā. Visi cilvēki vielcienā bija ļoti pateicīgi par viņas padomu! Viņas dzimtā valoda bija krievu valoda, bet, kad kāds uzdeva jautājumu latviešu valodā, viņa bez iebildumiem pārslēdzās uz latviešu valodu. Liekas, ka, lai gan daži cenšas izmantot situāciju politiskeim mērķiem, problēmas nav tik lielas, cik lielas tās dažkārt var tikt attēlotas.

Valmieras draudze pagātnē ir izgājusi cauri daudz un dažādām grūtībām. Pēdējo reizi es to apciemoju pirms četriem gadiem, kad jaunais mācītājs bija tikko ieradies. Es ar prieku redzēju, ka Valmieras draudze ir saņēmusi daudz dziedināšanas. Mūsu tikšanās bija ļoti atklāta, izstarojot "mīlestības, līdzcietības, mierinājuma sadraudzību, Augšāmceltā Kristus skaidru atblāzmu."

Rīgā, Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā, mēs sapulcējāmies uz kopīgu lūgšanu baznīcas pagrabos. Uz tikšanos sanāca ap 100 cilvēku. Tieši šeit, pagrabstāvā, baznīca notur savu Alfa kursu. Daudz jaunu pāru labprāt piedalās šajā pieaugušo katehisma pasniegšanas veidā. Tas draudzei ir izvērties par patiesu atjaunošanās avotu. Jaunieši no draudzes, kopā ar tās mācītājiem, kā brīvprātīgie apmeklē divus vietējos cietumus. Ieslodzītie pēc savas gribas labprāt pavada laiku šajā lūgšanā un katehisma apgūšanā. 2012. gada Vēstulē mēs lasām, ka Kristus sūta Kristiešus "kā paļāvības un miera ieraugu [..] kalpot cilvēcei." Šīs draudzes kalpošana pavisam noteikti iedzīvina šos vārdus.

Pirmo reizi es apciemoju Saldu pirms 18 gadiem. Toreiz nākamais Luterāņu Arhibīskaps ar mums dalūjās savos plānos tur izveidot mācekļu skolu. Sv. Gregora Kristīgās Misijas Centrs, kā tas tiek saukts šobrīd, jau daudzus gadus uzņem jauniešus studijām un pārdomām par to misiju Latvijā. Starp studentiem bija arī trīs jaunieši no romu ģimenēm. Viņu klātbūtne tur ir ļoti svarīga un bagātinoša.

Printed from: http://www.taize.fr/lv_article13651.html - 22 August 2019
Copyright © 2019 - Ateliers et Presses de Taizé, Taizé Community, 71250 France