Brāļa Aloīza vizītes Āzijā



Uzklausot Āzijas jauniešus

Brālis Aloīzs

Āzijas jaunieši daudzus gadus ir devušies uz Tezē, savukārt „Uzticības svētceļojums” ir pulcējis jauniešus vairākās Āzijas valstīs. Daži mūsu kopienas brāļi dzīvo Bangladešā un Dienvidkorejā, citi regulāri viesojas šajā kontinentā.

Daži no mums oktobrī un novembrī devās uz Mjanmu, Ķīnu, Ziemeļkoreju, Dienvidkoreju un Indiju. Ar šīm vizītēm es vēlējos paust mūsu vēlmi labāk izprast dažādos apstākļus un apliecināt solidaritāti tiem, kuri Kristus dēļ darbojas miera un taisnības labā. Mēs atgriezāmies ar dažiem jautājumiem, kas ikvienam var palīdzēt aizdomāties par sevi pašu un apstākļiem, kuros dzīvojam:


Mjanmā pastāv liela cerība uz pārmaiņām demokrātijas virzienā. Lai sagatavotu nākotni, daži kristieši piedalās projektā „Izglītība demokrātijai”. „Mums vajadzīga attīstība un izglītība,” sacīja kāds jaunietis, bet kāds cits piebilda: „Pāri visam mums vajadzīga laipnība.” Etniskā daudzveidība ir šīs skaistās valsts bagātība, taču dažas grupas un kopienas piedzīvo šķietami nepārvaramus konfliktus, lai arī aizvien tiek pieliktas pūles, meklējot pieņemamākos risinājumus. Dabas resursu ir pārpārēm, taču vietējie iedzīvotāji negūst no tiem labumu.

Jautājums visiem: ko mēs varam darīt, lai stiprinātu demokrātiju mūsu pašu zemēs?

Ķīnā lūgšana Pekinā pulcēja 150 jauniešu. Viens no viņiem mums atklāja: „Mūsu ekonomiskā attīstība ir tikai realitātes virspuse. Patiesībā cilvēkos bieži valda tukšums, virziena un jēgas trūkums.”

Jautājums visiem: kas ārpus materiālās labklājības piešķir jēgu un virzienu manai dzīvei?

No turienes kopā ar kādu brāli lidojām uz Ziemeļkoreju. Šajā pasaules daļā bīstami turpinās aukstais karš. Nošķīrums starp Dienvidiem un Ziemeļiem dziļi ievaino neskaitāmus cilvēkus abās pusēs.

Mūsu saikne ar Ziemeļkoreju sniedzas līdz 1997. gadam, kad briesmīga bada dēļ nomira daudzi cilvēki. Tajā laikā Brālis Rožē uzņēmās iniciatīvu nosūtīt turp tūkstoš tonnu pārtikas. Pēc tam ar „Operāciju cerība” sākām atbalstīt slimnīcas. Dažiem ārstiem rīkojām apmācības Eiropā, kāds brālis vairākkārt apmeklēja Ziemeļkoreju. Tika nodibināti vērtīgi cilvēciski kontakti.

Šodien aizvien ir daudz vajadzību. Valsts ir galēji izolēta. Phenjanā mūs uzņēma Ziemeļkorejas Sarkanā Krusta pārstāvji. Es viņiem teicu: „Tezē nav NVO, bet reliģiska kopiena. Vairāk par materiālu palīdzību mums nozīmē personiskas tikšanās.” Mēs uzstājām, ka vēlamies apmeklēt baznīcas, pat ja tās nedēļas laikā ir slēgtas. Vienīgajā Phenjanas katoļu baznīcā mūs uzņēma atbildīgais lajs (tur nav priestera), vienā no divām protestantu baznīcām – mācītāji, un pareizticīgo baznīcā – viens no diviem priesteriem. Šajās baznīcās lūdzāmies klusumā, kas bija piepildīts ar ļoti spēcīgu nozīmi. Vai bijām devušies uz šo valsti, lai pāri visam dalītos šajā klusumā?

Jautājums visiem: kādas tuvākas vai tālākas izolētas vietas situāciju es varu atvieglot, to apmeklējot?


Pusanā, Dienvidkorejā, mēs piedalījāmies Pasaules Baznīcu padomes Ģenerālajā asamblejā. Jaukās un dziļās dažādu konfesiju kristiešu sarunas nespēja manā sirdī apslāpēt jautājumu: kāpēc aizvien esam nošķirti?

Jautājums visiem: vai iespējams manā valstī radīt ciešākas saiknes ne vien starp seno vēsturisko baznīcu kristiešiem, bet arī starp jauno – evaņģēlisko, Vasarsvētku un citu baznīcu – kristiešiem?

Pēdējais svētceļojuma posms mani aizveda uz INDIJU. Vispirms devos uz Vasai – mazu pilsētiņu uz salas, netālu no Mumbajas, kur pulcējās 5 500 jauniešu. Lai sasniegtu tikšanās vietu, pēdējais ceļa posms bija jāiet kājām. Kāds pārsteigums bija, pa ceļam iegriežoties kādas hinduistu ģimenes mājās, ieraudzīt uzrakstu „Laipni lūdzam”. Jauns kristietis man stāstīja: „Savos reliģiskajos svētkos mēs katrs izrādām savstarpēju cieņu, daloties pārtikā un palīdzot viens otram dažādos praktiskos darbos.” Daudzi salas iedzīvotāji ir zvejnieki. Nelielās laivās viņi uz nedēļu vai desmit dienām dodas jūrā – ik reizes neziņā, vai atgriezīsies. Pagājušajā gadā kāda laiva neatgriezās... Neatkarīgi no tā, vai viņi ir kristieši, vai pat hinduisti, pirms došanās ceļā visi dodas uz baznīcu saņemt svētību.

Jautājums visiem: kā es varu izrādīt cieņu citu reliģiju ticīgajiem, tādējādi atklājot, ka reliģija ir miera, nevis vardarbības ieraugs?

Mumbajā jaunieši bija sagatavojuši brīvdabas lūgšanu, kas pulcināja 3 000 cilvēku. Arhibīskaps Osvalds Grasija pastāstīja, ka pilsētā ir gandrīz 19 miljoni iedzīvotāju, taču, neskatoties uz straujo attīstību, puse no viņiem dzīvo dziļā nabadzībā. Lielākajā nabadzīgo iedzīvotāju rajonā Dharavi mūs silti uzņēma priesteris. Jauniešu pavadībā apciemojām ģimenes. Pat šajā nedrošībā cilvēki atrod veidu, kā strādāt, lai izdzīvotu. Kristieši veido nelielas kopienas, lai kopīgi lūgtos un atbalstītu cits citu. Tik daudz izdomas! Jaunieši sapulcējās uz spontānu lūgšanu. Kāda būs šīs pilsētas nākotne? Mumbaja eksponenciāli aug, noteiktās stundās tās dzīvi paralizē satiksme, pilsētas plānošana nav gatava šādiem izaicinājumiem.

Jautājums visiem: vai es zinu savā pilsētā vai reģionā kādas ierosmes vai cilvēkus, kas rūpētos, lai visiem kopā būtu labāka dzīve? Vai es varu tās atbalstīt?

Šajās tik atšķirīgajās Āzijas valstīs kristieši nereti ir mazākumā, taču viņi vēlas būt par „zemes sāli”. Reizēm cerība sabiedrībai, kurā viņi dzīvo, tiek piedāvāta gluži slēptā veidā. Izjūtot dziļu vienotību ar šiem kristiešiem, mēs vēlamies svinēt un padziļināt kopību starp visiem, kas mīl Kristu.


Printed from: http://www.taize.fr/lv_article16262.html - 16 September 2019
Copyright © 2019 - Ateliers et Presses de Taizé, Taizé Community, 71250 France