Taizé un Bolīvija

Pēdējos gados nepārtraukti ir pieauguši kontakti starp Taizé un Bolīviju. Dažas pēdējās vasaras mazas Bolīvijas jauniešu grupas tika uzaicinātas pavadīt trīs mēnešus Taizé. Viņi piedalās starptautiskajās tikšanās un palīdz ikdienas pienākumos, kas saistīti ar tikšanos. Viņu atrašanās iemesls Taizé galvenokārt ir tas, ka viņi var dalīties ar cilvēkiem no citām valstīm par veidu, kādā viņi izdzīvo savu ticību ar tās izaicinājumiem un jautājumiem Bolīvijas sabiedrībā, lielā nenoteiktību laikā.
JPEG - 21.9 ko

Taizé

Kāds Bolīvijas jaunietis pēc atgriešanās mājās no Taizé apmeklējuma rakstīja: „Es biju dziļi aizkustināts, kad ierados un redzēju visās tajās nepazīstamajās sejās tik acīmredzamu prieku, ka tas bija lipīgs. Ideja, ka mēs visi esam viena tēva bērni, kļuva par īstenību.”
Nepieciešamība doties mājās un dalīties savā pieredzē ir svētceļojuma pamatuzdevums: „Es esmu pārliecināts, ka mana pieredze nepaliks tikai kā kaut kas personiski mans; kopš manas atgriešanās tā ir kļuvusi par daļu no visa tā, ko mana sirds ir iemācījusies.”

Izlīgšanas dienas El Alto pilsētā

Laikā no 2004. gada 30. aprīļa līdz 3. maijam brāļi vadīja tikšanos El Alto pilsētā. Dienās līdz tikšanās sākumam cilvēki bija noraizējušies, jo daudzās vietās valstī no jauna notika streiki un ceļu blokādes. Tāpēc daudziem šī tikšanās bija kā gaisma tumsībā.

Kopumā tikšanās piedalījās aptuveni 2000 jauniešu, daudzi no viņiem bija tērpušies skaistajos tradicionālajos aimaru un kečvu kultūras apģērbos. Daudziem šī bija pilnīgi jauna pieredze. Katra dziesma tika dziedāta četras vai piecas reizes spāņu valodā un pēc tam turpināta aimaru valodā, kas ir dominējošā pamatiedzīvotāju valoda Altiplano reģionā.

JPEG - 28.4 ko

Tikšanās piedalījās ne tikai jaunieši no Bolīvijas, bet arī no Brazīlijas, Čīles, Argentīnas, Dominikānas Republikas, kā arī daži no Eiropas – visi vienotā garā. Patiesībā kori vadīja neliela jauniešu grupa no Santjago, Čīles. Ņemot vērā vēsturiskās nesaskaņas starp abām valstīm, Čīles jauniešu piedalīšanās „Izlīgšanas dienās” Bolīvijā bija patiešām ļoti nopietna zīme.

Pēc tikšanās viens no priesteriem sacīja: „Šī ir pirmā reize, kad tikšanās laikā jaunieši no laukiem un jaunieši no pilsētām patiesi sanāca kopā, neveidojot atsevišķas grupas. Savā draudzē piecpadsmit gadus es esmu mēģinājis pārliecināt jauniešus dziedāt aimaru valodā tāpat kā spāniski, bet viņi vienmēr atteicās. Taču pēc šīs tikšanās kādas sv. Mises beigās gluži spontāni viņi nodziedāja vienu Taizé dziesmu aimaru valodā!”

“Pāri kontinentam”

Taizé kontakti ar Latīņameriku sākušies 20. gadsimta 60. gados. Brālis Rožē apmeklēja otro Vatikāna koncilu, kurā tika nodibinātas cieša saikne ar bīskapiem no visa kontinenta. Diskusiju un dalīšanās laikā par grūtībām viņu diecēzēs tika plānoti un īstenoti vairāki praktiski projekti.

Kā viens no tiem tika izveidota „Operācija cerība”: plašs aicinājums, ko Rietumeiropā organizēja Taizé, kā rezultātā bija iespējams finansēt nelielus lauksaimniecības kooperatīvus uz zemes, kas iepriekš bija piederējusi baznīcai un kuru bīskapi vēlējās atdot pašiem nabadzīgākajiem. „Pie mums ir nabadzīgi cilvēki un mums ir zeme,” sacīja bīskapi, „taču mēs nevaram uzsākt lauksaimniecības kooperatīvus.” Tas pats aicinājums tika izmantots, lai finansētu pirmo Jaunās Derības izdevumu Latīņamerikas spāņu valodā, un viens miljons kopiju (un papildus tam 500 000 portugāļu valodā) tika izsniegtas lielākajai daļai Latīņamerikas diecēžu. Aicinājums arī deva iespēju uzņemt Taizé Latīņamerikas jauniešus, kas studēja Eiropā.

Šāda lietu un dāvanu apmaiņa galu galā kļūst par konkrētu un redzamu formu, tai ir „seja”. Atbildot uz Dom Helder Camara uzaicinājumu, Taizé brāļu grupa devās uz Bolīviju, lai izveidotu nelielu „brālību” – kopienas māju – Olindā, Recife, lai dalītos tajā dzīvē, kāda bija vistrūcīgākajiem. Dažus gadus vēlāk brālība pārcēlās uz Alagoinhas pilsētu Bahias pavalstī, kur viņi dzīvo vēl joprojām.

Brālis Rožē vairākas reizes ir apmeklējis Latīņameriku. Bez šaubām viena no vissvarīgākajām un arī pati pirmā tikšanās notika 1968. gadā, kad pāvests Pāvils VI viņu uzaicināja pavadīt viņu savā ceļojumā uz Bogotu Kolumbijā, apmeklējot CELAM (Latīņamerikas bīskapu konference) inaugurācijas tikšanos Medellinā. Bogotā brālis Rožē nolēma palikt vienā no nabadzīgākajām vietām pilsētas nomalē. Tas bija tas, ko viņš patstāvīgi darīja visos savos ārvalstu ceļojumos.

JPEG - 11 ko

1974. gads bija īpašs. Decembrī pirmā Taizé organizētā tikšanās jauniešiem Latīņamerikā notika Gvadalaharā, Meksikā. Vēlāk, pirmajā militārās grupas gadadienā Čīlē brālis Rožē turp aizceļoja, lai parādītu savu solidaritāti Čīles iedzīvotājiem, kas pārdzīvoja savas tumšākās stundas. Piecus gadus vēlāk, 1979 gadā brālis Rožē apciemoja brāļus Alagoinhas pilsētā, un tad viņš pavadīja mēnesi vietējā Temuco reģionā , Čīlē, vēlreiz izsakot kopienas vēlēšanos būt kopā ar dažādiem Latīņamerikas cilvēkiem, cenšoties sniegt redzamāku cilvēku ģimenes vienotību.

Savstarpēja domu apmaiņa un sakaru uzturēšana turpina nostiprināties arī šodien. Vairāk nekā 20 gadus apmēram 40 Latīņamerikas jauniešu katru vasaru kā svētceļnieki atbrauc uz Taizé, esot par Uzticības Svētceļojuma turpinājumu. Viņi tiek sūtīti no savām diecēzēm, daloties savā pieredzē, izdzīvojot Svētos Rakstus lielas nabadzības un bezcerības vidū – viņi palīdz veidot redzamāku universālās Baznīcas seju. Pēc trīs mēnešiem viņi atgriežas mājās, kur viņi turpina savu iesākto svētceļojumu.

Tikšanās Kočabambā būs nākamais solis šajā svētceļojumā. Būs cilvēki no Latīņamerikas, arī no Ziemeļamerikas un Eiropas. Arī brālis Aloizs, jaunais Taizé priors būs šajā vietā kopā ar citiem kopienas brāļiem.

Printed from: http://www.taize.fr/lv_article5028.html - 20 September 2019
Copyright © 2019 - Ateliers et Presses de Taizé, Taizé Community, 71250 France