Vēstule 2008

Vēstule no Kočabambas

No šā gada 10. līdz 14. oktobrim Košabambā, Bolīvijā, notika Latīņamerikas jauniešu tikšanās, ko vairāku mēnešu gaitā bija sagatavojušas pilsētas un tās apkaimes draudzes un ģimenes. Tikšanās sapulcināja 7000 dalībnieku no dažādiem Bolīvijas novadiem, no visām Latīņamerikas valstīm, kā arī no vairākām Eiropas valstīm. Šī „Košabambas vēstule” 2008. gadam tiek publicēta Eiropas jauniešu tikšanās laikā Ženēvā, 2007. gada decembra beigās.

IZLĪGŠANA, UGUNS

Kopā ar jauniešiem, kas no visām Latīņamerikas valstīm bija ieradušies Bolīvijā, mēs uzdevām sev jautājumu: „Kādus cerības ceļus mēs šodien varam pavērt?”

Milzīgu sociālo un etnisko atšķirību skarta, Bolīvijas tauta cenšas pārvarēt konfliktus un virzīties pretī lielākam taisnīgumam un mieram.

Daudzās zemes vietās šodien notiekošie konflikti ir radušies nedziedinātu vēstures ievainojumu dēļ. Kur lai meklē dziedinājumu, kad pieaug nespēka sajūta, piedzīvojot netaisnību?

Jaunieši, kas satikās Košabambā, parādīja, ka atšķirības nepavisam nav obligāts priekšnoteikums sašķeltībai un sāncensībai, bet gan ir savstarpējas bagātināšanās un prieka apsolījums. [1]

Bolīvijā mēs satikām drosmīgus kristiešus, kas ar visu savu dzīvi pauž Evaņģēlija aicinājumu cīnīties ar izlīgušu sirdi.

PIE IZLĪGUMA AVOTA

Personīgā komūnijā ar dzīvo Dievu mēs smeļam spēku tam, lai cīnītos ar izlīgušu sirdi. Bez iekšējās dzīves mēs nespētu iet līdz galam, lai pildītu savas apņemšanās. Dievā mēs rodam prieku un cerību iemantot dzīvības pilnību.

Vai tad Dievs pats nav spēris pirmo soli mums pretī? Ar Jēzus atnākšanu Dievs ir iesācis patiesu sadarbību ar ikvienu cilvēku. Vienlaikus paliekot tāds, kas pārsniedz mūsu izpratnes robežas, Dievs ir kļuvis mums pavisam tuvs.

Mīlestības dēļ Viņš vēlējās būt līdzdalīgs mūsu dzīvē. Viņš kļuva cilvēks. Vēl vairāk – atdodot savu dzīvību uz krusta, Jēzus izvēlējās pēdējo vietu. [2] Uzņemdamies uz sevis visu to, kas mūs šķir no Dieva, Viņš ir pieņēmis mūsu personu un visu cilvēci. [3] Un pretī Viņš dāvā savu paša dzīvību. [4] Tās dēļ visa radība jau ir sākusi pārveidoties. [5]

Mūsu attiecības ar Dievu īstenojas lūgšanā – Dievs ar savu Svēto Garu nāk iemājot mūsos. Ar savu vārdu un ar sakramentiem Dievs mums sevi dāvā. Un atbildot mēs varam visu uzticēt Viņam. [6]

Vai gan tas nav veids, kādā Kristus ir metis uguni uz zemes – šo uguni, kas jau deg mūsos?

DARĪT PLAŠĀKU MŪSU DRAUDZĪBU, LAI DĀVĀTU TO VISIEM

Izlīgšanas uguni mēs nedrīkstam paturēt sevī. Tā apgaismo ceļu, pa kuru ejot mēs kļūstam miera nesēji tuvu un tālumā. [7]

Ja mēs sapratīsim to, ko Dievs mums gatavo, tas pārveidos mūsu savstarpējās attiecības. Mēs būsim spējīgi uz patiesām attiecībām ar citiem, spējīgi dalīties ar savu dzīvi, dāvājot un saņemot.

Evaņģēlijs mūs aicina spert pirmo soli pretī otram, iepriekš nezinot, vai atbildē saņemsim tādu pašu attieksmi.

Dažās situācijās, jo īpaši brīžos, kad pārtrūkušas mīlestības attiecības, šķiet neiespējami izlīgt. Tomēr atcerēsimies šādos brīžos, ka vēlēšanās izlīgt jau ir izlīguma sākums. Kristus uzņemas uz sevis situāciju, kas šķietami ir bez izejas, un mēs varam uzticēt Viņam visu, kam ir nepieciešama dziedināšana. Tas mūs dara gatavus izmantot iespēju spert soli, lai arī cik mazs tas būtu, pretī mierinājumam.

Izlīgums var pašos dziļumos izmainīt mūsu sabiedrības. Augšāmceltā Kristus Gars atjauno zemes vaigu. Ļausim, lai mūs aizrauj šī augšāmcelšanās dinamika! Lai problēmu sarežģītība neliek mums zaudēt drosmi! Neaizmirsīsim, ka mēs varam sākt ar mazumiņu. [8]

Mūs balsta Baznīcas komūnija, tā ir draudzības saite, kas visus vieno. [9] „Baznīca mums ir kā māte, kas uzklausa savus bērnus. Tā mūs uzņem un mierina.” [10] Šie kāda Latīņamerikas jaunieša izteiktie vārdi mūs uzrunā – vai spēsim būt Dieva līdzcietības atspulgs?

Vai konfliktsituācijās mēs pratīsim uzklausīt otru? Tik daudzas šķiršanās tāpēc kļūtu mazāk sāpīgas. [11] Centīsimies sevi iedomāties otra vietā!

Vai pratīsim raudzīties, lai līdzekļi tiktu godīgāk sadalīti? Uzdrošināsimies pārskatīt savu dzīvesveidu, tiecoties pēc lielākas vienkāršības, pēc solidaritātes ar nabadzīgajiem un lielākas uzmanības pret Radību.

Vai būsim tuvu tiem, kas ir nabadzīgāki nekā mēs? Ja mēs dalāmies ar viņiem, tā ir dalīšanās ar visu savu dzīvi: šie cilvēki mūs atver dāsnumam, kas mums liek iziet pašiem no sevis. Vēl vairāk, ar savu trūkumu viņi mums palīdz pieņemt to, ka arī mēs paši esam ievainojami. Ar šādu apņemšanos mēs dosim savu ieguldījumu tajā, lai ikviena cilvēka cieņa tiktu ievērota.

Vai spēsim sasniegt piedošanu? Vai ir kāds cits veids, kā pārtraukt nemitīgo pazemojumu ķēdi? [12] Tas nenozīmē, ka ir jāaizmirst sāpīgā pagātne vai ka ir jābūt akliem šodienas situācijās, kurās izpaužas netaisnība. Evaņģēlijs mūs aicina uzveikt atmiņas par ievainojumiem ar piedošanu un pat būt gataviem negaidīt pretī nekādus atbildes žestus. Tajā mēs atrodam savu Dieva bērnu brīvību.

Jā, mēs vēlētos cīnīties ar izlīgušu sirdi, būt dedzīgi komūnijas meklētāji, kas spēj paplašināt savu draudzību tā, lai dāvātu to visiem.

[1Kad Košabambā ieradās jaunieši no lauku apvidiem, ģērbušies tradicionālos tērpos, tie bija patiesi krāsu svētki! Kāds prieks bija redzēt jauniešus no visiem Bolīvijas novadiem, kas varēja satikties. Tur bija jaunieši no līdzenumiem un no kalniem, no pilsētām un no laukiem. Tikšanās parādīja, ka jaunieši ar savu dzīves veidu var palīdzēt veidot „izlīguma mikroklimatu”. Lai Evaņģēlijs Bolīvijā patiesi kļūtu par izlīgumu nesošu spēku, aizvien vairāk kristiešu domā par to, kā, sludinot ticību, labāk ņemt vērā arī zemes kultūras un reliģijas vēsturisko fonu.

[2Svētais Pāvils māca, ka Kristus piepildītā izlīgšana skar visu Radību. Viņš tika sūtīts, lai „visu samierinātu uz zemes un debesīs” (Kol 1, 20). Tāpēc „Jēzus neuzskatīja par ieguvumu līdzināties Dievam. Bet gan Viņš atteicās no sevis, pieņemot kalpa veidu un kļūstot līdzīgs cilvēkiem”. (Flp 2, 5-11)

[3Poētiskā valodā, ko iedvesmojusi Svēto Rakstu meditācija, pareizticīgā Baznīca Ziemassvētku liturģijā dzied: „Radītājs, redzot, ka cilvēks, kuru Viņš veidoja pats savām rokām, ir pazudis, nokāpj uz zemes, noliecot debesis, Viņš nāk piedzimis no svētās, bezvainīgās Jaunavas un savā miesā pilnībā pieņem cilvēka dabu.”

[4Otrā gadsimta kristietis Irenejs no Lionas pat sacīja tā: „Savas bezgalīgās mīlestības dēļ Kristus kļuva par to, kas esam mēs, lai mēs pilnībā kļūtu par to, kas ir Viņš.”

[5Svētais Gars ir kā Radīšanas dvēsele: „Pasaule nevarētu aizvien palikt tik skaista, kādu to redzam, bez Svētā Gara spēka. [..] Viņš ir visā klātesošs, visu atbalsta un dzīvina, kā debesīs, tā virs zemes, visam dod spēku.” (Žans Kalvins „Kristīgās Baznīcas institūcijas”, I, XIII, 14)

[6Komūniju ar Dievu cilvēks vienmēr neizdzīvo jūtu līmenī, Svētā Gara klātbūtne mūsos ir dziļāka. Pat neko nejūtot, mēs varam lūgties, lai arī ar visvienkāršākajiem žestiem – nometoties ceļos, atverot savas rokas. Un jau Dievs nāk mūs apciemot.

[7Tos, kurus Kristus aicina pie sevis, Viņš arī sūta pasaulē. Sal. Mk 1, 17.

[8Sal. Lk 10, 1-16.

[9Lūk, kā Roksana, kāda bolīviešu meitene, izsaka Baznīcas samierinātājas lomu spēcīgajos sociālajos konfliktos, ko Bolīvija nesenā pagātnē piedzīvoja: „Kas izraisa kādas tautas protestus, dusmas un neapmierinātību? Mīlestības trūkums? Nespēcības sajūta, ko piedzīvo cilvēki, kas jūt, ka viņu balss netiek uzklausīta? Ja vēlamies dalīties kādas tautas ciešanās, mēs izjūtam nepieciešamību tuvoties cerībai, kas nāk no Dieva. Tā dēļ baznīcu durvis tika atvērtas nemitīgām lūgšanām, zvanu skaņas aicināja vietējos ļaudis uz informatīvām tikšanās reizēm. Jaunieši atklāja, kāds spēks piemīt vienotībai, solidaritātei un draudzībai. Mēs, jaunieši, esam Baznīcas dzīvās asinis, tai ir nepieciešama mūsu līdzdalība un enerģija.”

[10„Dievs saka: Vai sieviete var aizmirst savu jaundzimušo bērnu, vai var aizmirst dāvāt maigumu savas miesas auglim? Un, pat ja viņa to aizmirstu, es tevi nekad neaizmirsīšu!” Isaja grāmata 49, 15.

[11Savstarpēja uzklausīšana ir vienlīdz nepieciešama gan personīgās attiecībās, gan sabiedrības līmenī, gan arī starptautiskās attiecībās starp tautām un kontinentiem.

[12Viens no Košabambas tikšanās pārsteigumiem bija daudzo Čīles jauniešu klātbūtne, ja ņemam vērā ļoti sarežģītās attiecības šo abu kaimiņvalstu starpā. Tikšanās pēdējā dienā Čīles jaunieši vēlējās, ilgāk negaidot, dāvāt kādu izlīguma žestu Bolīvijas jauniešiem. Tie atklātā vēstulē lūdza bolīviešiem piedošanu par visiem pagātnes un tagadnes konfliktiem.

Printed from: http://www.taize.fr/lv_article5640.html - 26 August 2019
Copyright © 2019 - Ateliers et Presses de Taizé, Taizé Community, 71250 France