Nedaudz vēstures

Sākums

Viss sākās 1940. gadā, kad brālis Rožē divdesmit piecu gadu vecumā atstāja dzimto Šveici, lai dotos uz savas mātes dzimteni Franciju. Daudzus gadus viņš slimoja ar tuberkulozi un ilgās atveseļošanās laikā viņš apsvēra aicinājumu dibināt kopienu.

Kad sākās Otrais pasaules karš, viņš bija pārliecināts, ka, lieki netērējot laiku, viņam ir jāpalīdz cilvēkiem, kuri cieš šajā smagajā pārbaudījumā tāpat, kā to bija darījusi viņa vecmamma Pirmā pasaules kara laikā. Viņa apmešanās ciems Tezē atradās tuvu demarkācijas līnijai, kas sadalīja Franciju divās daļās. Tezē izdevīgā atrašanās vieta ļāva dot pajumti kara bēgļiem. Draugi Lionā sāka dot Tezē adresi tiem, kuriem bija nepieciešama droša apmešanās vieta.

Pateicoties pieticīgam aizdevumam, brālis Rožē iegādājās ilgus gadus neapdzīvotu ēku un tai pieguļošās ēkas. Viņš lūdza Ženevjevai, vienai no savām māsām, lai tā viņam palīdz uzņemt viesus. Starp izmitinātajiem bēgļiem bija arī ebreji. Līdzekļi un iespējas bija ierobežotas. Nebija pieejams tekošs ūdens, tāpēc pēc dzeramā ūdens bija jādodas pakaļ uz ciemata aku. Ēdiens bija vienkāršs – galvenokārt zupas, izgatavotas no tuvējās dzirnavās iepirktajiem kukurūzas miltiem. Cienot izmitināmo uzskatu brīvību, brālis Rožē lūdza vienatnē un bieži vien devās tālu prom no mājas, lai dziedātu mežā. Viņš to darīja, lai neviens no bēgļiem, kā ebrejs, tā agnostiķis nejustos neveikli. Ženevjēva skaidroja ikvienam, ka jebkuram, kam ir vēlme lūgt, labāk to darīt vienatnē savā istabā.

Brāļa Rožē vecāki, zinot, ka viņu meita un dēls ir apdraudēti, lūdza ģimenes draugu, atvaļinātu franču virsnieku, pieskatīt viņu bērnus. 1942. gada rudenī virsnieks viņus brīdināja, ka viņu darbība ir atklāta un ka viņiem nekavējoties jādodas prom. Tāpēc līdz kara beigām brālis Rožē dzīvoja Ženēvā. Tur viņš arī uzsāka kopdzīvi ar pirmajiem ticības brāļiem. Tezē bija iespējams atgriezties 1944. gadā.

JPEG - 10.1 ko

Pirmo brāļu solījums

1945. gadā kāds jauns reģiona advokāts izveidoja aprūpes centru bērniem, kuri karā bija zaudējuši savus vecākus. Viņš ietieca brāļiem kādus no tiem uzņemt Tezē. Vīriešu kopiena nedrīkstēja uzņemt bērnus, tāpēc brālis Rožē lūdza savai māsai Ženevjēvai atgriezties un rūpēties par viņiem kā par pašas bērniem. Svētdienās brāļi nometnē, kas atradās netālu no Tezē, uzņēma internētos vācu kara ieslodzītos.

Maz pamazām citi jaunekļi pievienojās sākotnējai grupai. 1949. gada Lieldienās septiņi no viņiem bija pieņēmuši lēmumu uzņemties celibātu visas dzīves garumā un dzīvot kopā lielā vienkāršībā.

Pēc ilgas noslēgšanās klusumā, 1952.-1953. gada ziemā kopienas dibinātājs uzrakstīja Tezē kopienas noteikumus, iepazīstinot brāļus ar “svarīgāko, kas kopīgu dzīvi dara iespējamu”.

Printed from: http://www.taize.fr/lv_article8051.html - 20 November 2019
Copyright © 2019 - Ateliers et Presses de Taizé, Taizé Community, 71250 France