Patriarhs Bartolomejs no Konstntinopoles
Maskavas Patriarhāts
Kenterberijas arhibīskaps Dr. Rovans Viljamss
Pasaules Luterāņu federācijas ģenerālsekretārs, mācītājs Mārtins Junge
Pasaules Reformātu Baznīcu alianses ģenerālsekretārs Dr. Setri Niomi
Pasaules Baznīcu Padomes ģenerālsekretārs mācītājs Dr. Olafs Fikse-Tveits
Ženēvas draudzes
Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs Bans Kimuns
Eiropadomes prezidents Hermanis van Rompujs

Patriarhs Barlolomejs no Konstantinopoles

Ļaujiet man nodot jums savus siltākos sveicienus un apsveikt jūs ar 35. jauniešu Eiropas tikšanos. Jūs esat daļa no iniciatīvas, kas spēj pārvarēt laika pieļautās kļūdas un vēstures apnicību. Patiešām, mēs šajā gadā varam sevi tikai apsveikt ar jūsu tikšanās 35. gadadienu. Šis fakts vien pilnīgi izslēdz vispesimistiskākos apsvērumus, kas iedala ekumenismu pie neveiksmi cietušām vēsturiskām iecerēm. Ja mēs, pretēji sabiedrības uzskatam, tā drīkstam teikt - ekumenisms nav sagruvis, un tas ir tāpēc, ka to lielā mērā uztur dzīvu jūsu jaunība. Jaunība ir labdarība, sirds vienkāršība un cīņa pret pārlieku ciniskiem dzīves uzskatiem, kas liedz saprast to labo, kas ir likts cilvēces pašos pamatos.

Tādējādi, pretēji gaidītajam, ekumenisms pamazām iemin pārākuma taku caur patiesu kristīgu pieredzi, kurā jūs kopīgi dalieties. Šī pieredze vairāk par visu citu ir uzticēšanās.

Bet kas ir uzticēšanās? Vai mēs varam runāt par uzticēšanos, kā to saprot kristieši? Kā ir ar uzticēšanos Dievam?

Uzticēšanās jeb paļāvība, pirmkārt, ir paļaušanās uz kādu citu vai paļaušanās uz sevi. Mēs sakām: uzticies sev, tici šim vai citam cilvēkam. Bet pretēji uzticībai, kas tikai atspoguļo kādu no sajūtām, paļāvība kristiešiem ir ticības izpausme, sirds piederības izpausme, prāta piederība. Tādēļ ticība ir mūsu paļāvības uz Dievu raugs. Šīs paļāvības jēga neslēpjas tikai laimē, ko tā mums dod, bet arī apsolījumā, ka caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos pestīšana ir dāvāta visai cilvēcei. Personiskās attiecības, ko mēs esam nodibinājuši ar personisku Dievu, tiek aizvien atjaunotas caur iespēju runāt ar Viņu „kā kāds sarunājas ar savu draugu” (2.Mozus 33:11) - lūgšanā. Lūgšana tad kļūst par ticības izpausmi: ticības izpausmi, kas rada iespēju uzturēt tiešas attiecības ar Dievu un ļauj saskatīt katrā cilvēkā to dievišķo dzirksti, kas tos padara par patiesiem Dieva bērniem. Vai gan Pareizticīgo liturģijā ievadot Tēvreizi mēs nesakām: „lai mēs uzdrīkstētos ar paļāvību un bez bailēm Tevi uzrunāt...”?

Vardarbība pasaulē, kristīgo vērtību zudums un ārkārtīgais ātrums, ar kādu iet laiks, šodien liek mums pielāgot savu vēsti un būt uzmanīgiem, cenšoties izdzīvot mūsu ticības baušļus. Tāpēc, ka uzticība ir piedzīvojusi krīzi. Vai mēs varam uzticēties saviem politiķiem? Vai mēs varam uzticēties savām reliģiskajām institūcijām? Vai mēs vēl varam uzticēties sabiedrībai, kas grimst gan ekonomiskā, gan kulturālā nabadzībā? Taču tas nav neticības varai un autoritātei uzturēšanas jautājums, bet gan pazemīga atzīšana mūsu vidū, ka dievišķās patiesības piedzīvošana ļoti izmaina mūsu uzticību sabiedrībai un pašiem sev. Tai būtu jāstiprina un jāpalielina mūsu cerības šajā ziņā, sākot ar mums pašiem. Šādi arī būtu jāsaprot pravieša Jesajas vārdi: „Tie paļausies ar cerību uz to Kungu..” (Jesajas 8:18)

Visbeidzot, mēs noslēdzam šo ziņu apliecinot mūsu uzticību jums. Mēs esam pārliecināti, ka paaudze, ko jūs pārstāvat, ir kā zīme, ka mūsu Baznīcas dzīvības dzirksts joprojām mājo šodienas pasaulē, vai pat to iedvesmo. Mēs balstām šo uzticību jums uz Kunga aicinājumu bagātajam jauneklim: „Seko man!” Katrs no mums ir aicināts sekot Kristum savā veidā, ar saviem talantiem, ar personisku, Dievam patīkamu veidu, kādā mēs katrs atdodam savu dzīvi Viņam. No mūsu paļāvības uz Dieva mīlestību atausīs jauna rītausma un šīs mīlestības atspulgs ir kopība ar saviem brāļiem un māsām visā pasaulē, tāpat kā vides saudzēšana un saglabāšana.

Mēs jūs vēlreiz apsveicam ar šādas tikšanās rīkošanu. Mēs lūdzamies, lai tā katram no jums dāvā kopības dāvanu, kas ir Baznīcas dzīves pamatā.

Maskavas Patriarhāts

Dārgais brāli Aloīz!
Dārgie brāļi un māsas!

Es sirsnīgu sveicu jūs Viņa Svētības Maskavas un visas Krievzemes patriarha Kirila vārdā, un es jums sūtu visa laba vēlējumus Kristus, mūsu Kunga, piedzimšanas svētkos.
Saskaņā ar tradīciju, Eiropas jauniešu tikšanās, ko katru gadu organizē Tezē brāļu kopiena, notiek Ziemassvētku un jaungada laikā. Kristiešiem šis laiks ir īpaša prieka par Dieva piepildīto apsolījumu pilns: mūsu Kungs ir dzimis Betlēmē, lai cilvēka dēli varētu kļūt par Dieva dēliem. Dievišķajā Jēzus Kristus bērnā mēs saņemam dievbērnības dāvanu; mūsu priekšā paveras dievišķuma taka, kas ved uz mūsu pārveidošanos pēc Dieva godības izskata un līdzības, kas sākas mūsu zemes dzīves laikā un turpinās mūžībā. Tāpēc Sv. Apustulis Jānis Teologs raksta: „Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.” (1.Jāņa 3:2) Ar šiem vārdiem apustulis mierina mūsu sirdis un stiprina mūsu ticību, ka šajā vienmēr mainīgajā pasaulē mēs esam miera osta un ka nekas nevar mums atņemt Dieva mīlestību. Kā kristieši mēs to zinām, mūsu zemes dzīves beigas nebūs sairšana nebūtībā, bet tā mūs ievedīs nebeidzamā pilnīga prieka okeānā.

Derība ir svarīgs jēdziens Bībelē – tas var nozīmēt gan savienību, gan līgumu, gan dažreiz arī laulību. Pravieši nenoguruši runā par Dieva nemainīgo uzticību: „Tas Kungs, tavs Dievs, ir Dievs, kas ir uzticīgs Dievs un kas derību tur un dara žēlastību tiem līdz tūkstošam augumam, kuri Viņu mīl”. (5. Mozus 7:9).

Patiesībā pats vārds, no kā ir cēlies mūsu „Āmen” - „patiesība” - bībeliskajā izpratnē nozīmē uzticību mīlestībā, taisnībā, īstumā, Dieva patiesumā, kas mūs nekad neatstāj bez atbildes un nekad nepamet tos, kas ir Viņam uzticīgi. Cilvēki ir aicināti atbildēt Dieva uzticībai ar ticību un paļāvību. Tieši tāpēc Bībelē šie jēdzieni ir identiski. Ticība spēlē galveno lomu garīgajā dzīvē; bez reliģijas tā kļūtu par skumju moralizēšanu, sterilu rituālismu vai sociālu fenomenu.

Kā mēs varam lasīt Hozejas grāmatā, Dievs mūs velk pie sevis ar cilvēciskām saitēm un tur pie sevis ar mīlestības saitēm (Hozejas 11:4). Evaņģēlijs vēl vairāk izgaismo garīgās dzīves noslēpumu, saucot to par draudzību: „Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet Es jūs esmu saucis par draugiem, tāpēc ka visu, ko Es esmu dzirdējis no Sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu” (Jāņa 15:15). Būt kristietim šī vārda plašākajā izpratnē nozīmē būt Kristus draugam, celt un slīpēt savu dzīvi kopā ar Viņu. No uzticības pilnas draudzības ar Kristu rodas iespēja veidot uzticības pilnu draudzību ar citiem cilvēkiem. Tas, ka pirmie kristieši viens otru sauca par „draugiem” nav pārsteigums (3. Jāņa 1-15). Mēs nevaram būvēt vai sasniegt vienotību starp visiem kristiešiem tikai ar cilvēku spēkiem. Bet ar Dieva palīdzību kopīga draudzība ar cilvēkiem no daudz un dažādām baznīcām un kopienām ir iespējama un pavisam dabiska. Tāpēc šodien mēs patiesi varam saukt viens otru par draugiem. Lai Kristus mīlestības saites sniedzas tālumā un saista mūs kopā aizvien vairāk un vairāk!

Lai jūsu dalība ikgadējā Eiropas tikšanās dzen jūsu saknes dziļāk Kristū un stiprina jūsu ticību (Kolosiešiem 2:7)! Lai Dievs dod nākamajā gadā vairāk kristīgās ticības un paļāvības starp cilvēkiem un mūsu dzīvēs! Lai jaundzimušā Kristus, kas ienāca šajā pasaulē, mīlestība un prieks piepilda jūsu sirdis!
Lai Dieva svētība ir ar jums visiem,
Tā Kunga mīlestībā,

Hilarions
Volokolamskas metropolitēns
Baznīcas ārējo sakaru departamenta priekšsēdētājs
Maskavas Patriarhāts

Kenterberijas Arhibīskaps, Dr. Rovans Vilijamss

Dārgie Draugi Kristū

Pagājušajā mēnesī es pavadīju dažas dienas Kraistčērčā, Jaunzēlandē, pilsētā, kas īsā laika posmā ir smagi cietusi no divām spēcīgām zemestrīcēm. Pilsētas centrā vēl joprojām ir drūms skats – pa daļām sadalīti vai pilnīgi iznīcināti torņu bloki, ceļi ar milzīgām plaisām, gruvešu un saliekta metāla kalni. Tomēr dažus no visefektīvākajiem tīrīšanas darbiem vada jauniešu organizācija „Brīvprātīgo Studentu Armija” (Student Volunteer Army), kas apbrīnojami īsā laikā ir savākusies kopā ar īsziņu un Twitter ziņu palīdzību.

Viss šis process bija viena studenta ideja – Sems Džonsons (Sam Johnson), kas saprata elektronisko saziņas līdzekļu spēju likt lietām notikt ātri un efektīvi. Mēs dzirdam, ka dažas no lielākajām politiskajām protesta akcijām Tuvajos Austrumos tika organizētas, izmantojot tikai šādus saziņas līdzekļus. Bet šeit tā bija pavisam vienkārša kalpošana, kas tika īstenota bez kņadas un ar minimālu institucionālo struktūru - laba mācība par to, ko mēs varam sasniegt ar tehnoloģiskiem resursiem, ja vien mūsu ideja ir skaidra.

Sems rīkojās paļāvības vadīts. Viņš ticēja, ka cilvēki atbildētu uz šo aicinājumu, jo viņš bija pārliecināts, ka, ja cilvēkiem jautātu ar visvienkāršākajiem vārdiem, vai tie vēlas vai nevēlas paradīt pasauli par cilvēcīgāku un līdzjūtīgāku vietu, vairākums teiktu, ka vēlas. Saskaroties ar briesmīgu nelaimi, kurā gandrīz 200 cilvēku mirst un daudzi ir paliek bez pajumtes, kurā visa pilsēta apstājas, šis jautājums bija pavisam skaidrs un saprotams.

Šausminošu dabas katastrofas priekšā, daudzi jautās, vai uz Dievu vispār var paļauties. Mēs varam meklēt atbildes teorijā, bet realitātē atbilde skan – uz Dievu var paļauties, ja mēs Viņa caur nabagajiem izteiktajam aicinājumam atbildam ar drosmi un augstsirdību. Tādējādi mēs krājam savu paļāvību uz Dievu – domājot par cilvēkiem, kas šādā veidā atsaucas, tiem, kas parāda, ka efektīva, tūlītēja un augstsirdīga līdzjūtība ir iespējama.

Ja mēs varam nostiprināt savu pārliecību, domājot par šādā veidā dotām dzīvēm un rīcību, ļoti iespējam mēs paši jutīsim, ka mēs varam uzņemies risku un aicināt citus pievienoties mums kalpošanā – izsūtīt tālāk uzaicinājumu, iespējams, pa elektronikas vilni, sakot: „Nāc un strādā ar mums plecu pie pleca – pasaulei ir vajadzīga mūsu dotā cerības zīme.”

Pēc pirmajiem Ziemassvētkiem, Dievs izsūtīja aicinājumu cilvēka dzīves veidolā – Jēzu no Nācaretes. Dievs paļāvās, ka viņa radība atsauksies. Un pat tad, kad reakcija bija baiļu un naida pilna un noveda Jēzu līdz krustam, Dievs turpināja ticēt, ka mēs varam atbildēt aicinājumam mīlēt un nekad nepārstāja mūs aicināt un iedrošināt caur savu Garu. Mūsu pašu paļāvības pilnajai rīcībai ir jāatspoguļo Dieva uzticība pasaulei, un tā, Dieva Gara atbalstīta, nāks no brīvības, lai dotos tālāk, aicinot mūsu līdzcilvēkus šajā mīlestībā.

Kraistčērčas stāsts ir atgādinājums tam, ka mazi darbi, kas ir ticības iedvesmoti, var mainīt ļoti daudz. Es ceru, ka jūsu tikšanās, lūgšanas un pārdomas padziļinās jūsu paļāvību uz Dieva uzticību savai radībai, ko Viņš ir parādījis caur Jēzus dzīves, nāves un augšāmcelšanās dāvanu. Un, ka tā palīdzēs jums uzņemties risku un uzticēties, ka citi pievienosies jums darbā, kas stiprina Dieva Valstību.

Ar mīlestību un svētību vienmēr,

Pasaules Luterāņu federācijas ģenerālsekretārs, mācītājs Mārtins Junge

Dārgie draugi,

Tas, ka šī gada uzticības svētceļojuma posms notiks Romā liecina par ko brīnišķīgu: Dievs maina cilvēkus!

Kad aptuveni pirms 2000 gadiem pirmie kristieši ieradās Romā, neviens viņus laipni neuzņēma. Un ko jaunie kristieši Romā piedzīvo šodien? Dzīvošanas, lūgšanas, dalīšanās un kopīgas svinēšanas svētkus. To nevar noslēpt.

Tie ir kā gaisma, par kuru Jēzus saka: „Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta”. (Mateja 5:14)

Jūs redzēsiet Romu caur vēstures un tajā pašā laikā caur mūsdienu prizmu; jūs dalīsieties stāstos un runāsiet par nākotni.

Tur jūs varat dzirdēt piemērus no cilvēkiem, kam ticība ir kļuvusi par gaismu un mainījusi viņu dzīves. Ir ļoti iedvesmojoši redzēt, kā cilvēks var tikt novirzīts no tā iepriekš nospraustā dzīves plāna, viņa ieceres var tikt mainītas, virziens var tikt mainīts ceļojuma vidū, ceļš novirzīts uz gaismu un turpina sekot tai.

„Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā.” (Mateja 5:15)

Un atcerieties, šī gaisma vienmēr it tepat. Tā rāda mums ceļu uz pārveidošanos.

Pat pasaulē, kas ar savu nemitīgo mainīšanos izraisa nemieru, ar tādām problēmām kā jauniešu bezdarbs, klimata pārmaiņas, parādu krīze, varas ļaunprātīga izmantošana un sabiedrība, kas vispirms tiecas pēc pilnības un sasniegumiem.

Ir vērts turpināt meklēt šo gaismu. Un, kad mēs to atklājam, tā mūs iedrošina apstāties, pagriezties apkārt un doties tālāk pa jaunu ceļu.

Tā mums atklāj alternatīvas jau pastāvošajam. Tā dod mums sirdis, atvērtas jaunai līdzcietībai. Mēs varam sekot ceļam, kas ved pie mierīgas, ilgtspējīgas un taisnīgas kopdzīves.

Es vēlu jums un mums visiem, lai gaisma no 35. Eiropas jauniešu tikšanās Romā iespīd jautājumā ar Eiropas identitāti un vienotību – īpaši laikā, kad visapkārt tiek iedrošināta neuzticība starp tautām.

Jo jūs paši – jauni un veci, līdzcietīgi, svinību gara un rūpju par apkārtējiem pilni – esat šī gaisma.

„Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” (Mateja 5:16)

Es jums to novēlu jūsu uzticības ceļojumā: ļaujiet sevi izmainīt caur un uz Dieva gaismu.

Pasaules Reformātu Baznīcu alianses ģenerālsekretārs Dr. Setri Niomi

Mēs esam pateicīgi Dievam, ka 2012.gada beigās Tezē kopiena atkal pulcē jauniešus, lai kopā pavadītu pavisam īpašu laiku. Pasaulē, kas ir pilna ar tik daudziem izaicinājumiem, šī ir brīnišķīga iespēja apstāties un pateikties Dievam, iegūt jaunus draugus un uzņemt ar prieku šo kustību, kas var mainīt pasauli.

Līdz ar jauniešu tikšanos Romā, mēs Pasaules Reformātu Baznīcu aliansē lūdzam, lai jūsu satikšanās un pārdomas, lūgšanas un apņemšanās padziļina jūsu paļāvību uz Dievu. Jaunieši ir šīs salauztās pasaules cerība. Šī cerība iegūs dzīvību tikai tad, kad jaunieši pieaugs spēkā savā ticībā uz Dievu un šajā ticībā kopīgi ar cilvēkiem, kas nāk no dažādām vietām un ar dažādu pieredzi, veidos nākotni, lai mēs visi varētu būt daļa no jaunas, veselīgas nākotnes, kas ir taisnīguma un miera pilna.

Lai Dievs svētī visus jauniešus, kas apmeklēs šī gada tikšanos! Lai Dievs svētī brāli Aloīzu un visu Tezē kopienu! Lai Dievs svētī visus, kuru sirdīm Tezē kopiena ir pieskārusies šogad un turpmākajos gados!

Pasaules Baznīcu Padomes ģenerālsekretārs mācītājs Dr. Olafs Fikse-Tveits

„Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jāņa 17:21)

Dārgais brāli Aloīz,

Man ir tas gods un prieks nosūtīt Pasaules Baznīcu Padomes vārdā apsveikumu tūkstošiem jauniešu, kas satiksies uz kopīgu lūgšanu un sadraudzību 35. Eiropas jauniešu tikšanās, kas šogad notiks Romā no 28.decembra līdz 2.janvārim.

Jēzus Kristus lūgšana, lai viņa mācekļi ir kā viens, lai pasaule ticētu (Jāņa 17:21), mums kļūst par stipru pamatu, raugoties uz izaicinājumiem, ar ko sabiedrības satopas šodien. Tā ir lūgšana, kas tiek bieži izmantota ekumeniskās aprindās, jo tā ir kā sakne un pamats iespējamai kristiešu vienotībai un mūsu paļāvības uz Dievu stiprināšanai.

Jūs jautāsiet: ko tas nozīmē - būt vienam? Būt vienam nozīmē mācīties vienam no otra gudrības, kopīgi lūgt un dalīties pārdomās, kā arī apvienot spēkus kopīgiem mērķiem. Būt vienam nozīmē iestāties vienam par otru; nobīdīt malā mūsu pašu intereses otra dēļ un augstāka mērķa – vienotības – vārdā; stāvēt plecu pie pleca Dieva misijā. Kopā mēs esam daudz stiprāki.

Pasaules Baznīcu Padome nākamgad Busanā, Korejā noturēs tās 10. Asambleju, šajā reizē par tēmu - „Dzīvības Dievs, ved mūs uz taisnīgumu un mieru”. Tā būs iespēja baznīcām un kopienām darīt tieši to – mācīties vienam no otra, stāvēt plecu pie pleca un apvienot spēkus kopīgā jautājumā par taisnīgumu un mieru. Tā būs arī iespēja meklēt vienotību ar Dievu caur lūgšanām un pārdomām.

Jūsu pašu tikšanās laikā Romā, lai Kristus lūgšana jums kalpo par iedvesmu jūsu „uzticības svētceļojumam”! Lai jūsu lūgšanas un pārdomas ved jūs tuvāk dziļākai paļāvībai uz Dievu un Viņa mīlestībai uz cilvēci, lai jūs būtu kā viens! Lai jūs piedzīvojat vienotību kopībā! Un lai jūs atrodat cerību un pateicību visā, ko jūs darāt šajā laikā, kad mēs svinam priecīgo vēsti par Jēzus Kristus, mūsu Kunga un Glābēja, piedzimšanu! Jūsu Kristū,

Les Églises de Genève

Tezē: no vienas miesas, atverot ceļus pateicībai

Visiem Dieva mīļajiem, kas ir Romā: kristiešiem, kas ir sapulcējušies šajā jaunajā uzticības svētceļojuma posmā, Ženēvas draudzes, kas piedalījās 2007.gada tikšanās, pēc Romas draudžu aicinājuma, kopā ar Tezē kopienu, sveicina jūs Kristus vārdā, māsas un brāļi no visām konfesijām.

Kādu brīnišķīgu piedzīvojumu jūs esat uzsākuši! Piecus gadus vēlāk, mēs vēl joprojām izjūtam garīgās un cilvēciskās pieredzes atstāto iespaidu, ko mēs piedzīvojām šeit 2007.gadā un kas bija iespējams tāpēc, ka mums bija ekumēniska vēlēšanās doties pa šo ceļu kopā. No vienkāršiem ticīgajiem draudzēs līdz Baznīcas vadītājiem, no cilvēkiem ar mazu ticību līdz tiem, kam gribētos pārstumt kalnus (vai kas to jau ir izdarījuši!), šodien mēs visi lūdzam, lai šis spēcīgais pamudinājums turpina savu ceļu cauri mūsu Baznīcai un sabiedrības realitātei, līdz jums.

Ir viena joma, kurā mēs kā kristiešu varam izdarīt savu izvēli: kā mēs, pēc apustuļa Pāvila aicinājuma, varam kļūst par vienu miesu un kā mēs varam liecināt pasaulei par ticību, kas ir mūsos.

Kļūšana par vienu miesu ir tas, ko mēs visvairāk vēlētos Baznīcā, bet kas arī izrādās visgrūtāk izdarāmais.

Kļūt par vienu ticības apgaismotu miesu Baznīcas realitātē, kas ir vēl nesasniegta, taču skaista vīzija – kur mēs staigājam pa ticības takām, Dieva līksmās un vērīgās acs uzraudzīti.

Kļūt par vienu sabiedrību Eiropā, kas ir neatbildētu jautājumu un ekonomiskās nedrošības nomocīta, zem Kristus rūpju pilnajām, taču vienmēr mīlošajām acīm.

Kļūt par vienu cilvēka miesu, lai tādējādi, ar Gara dotu iedvesmu, mēs spētu ieskatīties tālāk, pāri vienkāršiem risinājumiem un kārdinājumiem, un pieņemt viens otru savu atšķirību bagātībā, kas mūs savieno kopā jaunā solidaritātē.

Jā, izveidot vienu miesu cerībā nozīmē dot konkrētas aprises konkrētiem projektiem jau šodien, īpaši laikā, kad nevienprātība turpina pastāvēt un plaukt.

Izveidot vienu miesu nozīmē beidzot uzdrīkstēties iet paļāvībā pa pateicības, miera un abpusējas pieņemšanas ceļu, un dalīties ar Tezē ekumēniskās kopienas sniegto iedvesmu jau vairāk kā sešdesmit gadus. Ar Kristus žēlastību mēs visi dzīvojam šīs dzīvās cerības apspīdēti.

Lai Tā Kunga žēlastība ir ar jums visiem.

Kristīne Hauri k-dze (Christine Hauri), Vecās Katoļu bznīcas Kantonu Sinodes prezidente
Bīskaps Pjērs Farine (Pierre Farine), Romas Katoļu baznīcas palīgbīskaps
Šarlote Kuferes k-dze (Charlotte Kuffer), Protestantu baznīcas prezidente

Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs Bans Kimuns

Man ir liels prieks nosūtīt savus sveicienus Uzticības svētceļojumam uz zemes.

Jūs sanākat kopā nemiera un pārmaiņu laikā. Nedrošība, nevienlīdzība un neiecietība šodien ietekmē pārāk daudzus. Valdības šķērdē milzīgus un tik vajadzīgus līdzekļus nāvējošu ieroču iegādei, tai pašā laikā samazinot ieguldījumu cilvēkos, kas vēlas tikai darbu un izredzes uz normālu dzīvi. Vadītāji šķiet apzināti ignorē nepieciešamību risināt klimata jautājumus, negribīgi pieņemt tik nepieciešamos, stingros lēmumus.

No pozitīvās puses, galējā nabadzība ir samazināta uz pusi kopš 2000.gada. Pāreja uz demokrātisku valsts iekārtu ir aizsākta arābu pasaulē, Mjanmā un citviet. Latīņamerika un Āzija turpina ļoti svarīgo ekonomisko un sociālo izaugsmi. Āfrikas ekonomiskā izaugsme ir kļuvusi par ātrāko pasaulē. Tomēr mums ir jāgrib vēl vairāk. Es vēlos vērst pastiprinātu uzmanību uz piecām ārkārtīgi svarīgām jomām: ilgtspējīga attīstība; konfliktu novēršana; dabas katastrofu un cilvēktiesību pārkāpumu izraisītās sekas; drošākas pasaules radīšana; atbalsts valstīm, kas atrodas pārejas posmā, kā arī plašāku iespēju nodrošināšana jaunatnei un sievietēm.

Jūs pārstāvat lielāko jauniešu paaudzi, ko pasaule jabkad ir piedzīvojusi. Tomēr jauniešiem dotās iespējas ir nepietiekamas. Jauniešu bezdarbs ir rekordlīmenī. Citi ir iestrēguši zema atalgojuma darbā, kurā nav perspektīvas attīstīties, neskatoties uz labu izglītību. Mums ir jāstrādā kopā, lai apzinātu jūsu potenciālu un kopīgi gūtu labumu no jūsu enerģijas, idejām un vadības spējām.

Šis ir lielas nedrošības laikmets, bet tas arī ir lielu iespēju laiks. Neviens vadītājs, valsts vai institūcija nevar visu paveikt viena. Katrs no mums savā veidā var dot ieguldījumu. Kā partneri, kopā mēs varam stāties pretī mūsu mainīgās pasaules izaicinājumiem.

Lūdzu pieņemiet manus laba vēlējumus veiksmīgai tikšanās reizei.

Eiropadomes prezidents Hermanis van Rompujs

Jūsu tikšanās centrālā tēma šogad ir ticība un paļāvība.

Ticība man nozīmē piederību noslēpumam.

Tieši piederība, nevis pārliecība, kas sevī ietver „prāta apsvērumus”, pieeju, kas ir vairāk intelektuāla, nekā garīga: kaut kas, kas sevī ietver pārliecību „par”.
Tādējādi pārliecība sevī ietver vārdus, konceptus, attēlojumus.
Turklāt Sv. Pāvils saka (Vēstule Ebrejiem): „Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām”.

Patiesībā, tad, kad mēs zaudējam savas pārliecības, sākas mūsu ticība.

Ticība, kas mūs saista, kas mūs savieno ar Citu un citiem, ar „svešo brāli”, kas ir tik nemaināmi atšķirīgs no mums, lai būtu „cits” un tajā pašā laikā tik nemaināmi līdzīgs mums kā cilvēks.

Ticība, kas ir attiecības. Jo tās ir attiecības, kas ļauj mums atklāt to „vairāk”, kas ir citā un tās arī aicina mūs to atklāt atkal un atkal no jauna sevī pašā.
Tādēļ „citi un es” jēgu nevar samazināt tikai uz divām personībām.
Tādēļ „cits un es” nekad nebūs „viens plus viens”, bet gan summa, kas vienmēr būs vairāk kā divi: „vairāk” attiecību, kas dibinātas starp „citu” un „mani” ar patiesu saikni – saikni, kas nāk no „kaut kā cita”, nevis ķīmijas un fiziskas eksistences.

Ticība un paļāvība.

Paļāvība, kas nav tikai vārds vai koncepts, bet gan attieksme dzīvē un pret dzīvi.
Brālis Aloīzs saka, ka paļāvība „sevī ietver aicinājumu: ar lielu vienkāršību uzņemt Dieva mīlestību, ko Viņš jūt pret katru no mums, izdzīvot šo mīlestību un uzņemties risku, ko tas sevī ietver.”

Paļāvība nozīmē ticību – iekšēji un ārēji.
Latīņu valodā šis vārds nozīmē to pašu.
Tas nozīmē teikt „jā” dzīvei, mīlestībai un tam, kas nāks.

Ticība un paļāvība.
Doties tālāk.
Doties aiz savām paša robežām un tādējādi palīdzēt cilvēcei doties tālāk par tās robežām, tuvoties Dzīvības Noslēpumam un kristiešiem, tuvoties Tēvam.

Es novēlu jums auglīgu tikšanos brīnišķīgajā Romas pilsētā – laiku pārdomām, meditācijai un apcerei.