TAIZÉBangladeša: vienotība nozīmē, ka visi ir gatavi darboties kopā
Jauns bangladešietis, vārdā Rafaels, dalās pārdomās par redzamās sadraudzības tēmu, ko savos “Priekšlikumos 2014. gadam” pieminējis brālis Aloīzs
Manuprāt, meklēt vienotību nozīmē dalīties un palīdzēt citiem. Būt vienotiem nozīmē spēt sadzīvot un sarunāties, lai veicinātu mieru; tas nozīmē arī palīdzēt citiem tikt dzīvē uz priekšu. Tikai tad, kad esam gatavi sadarboties, varam runāt par vienotības meklējumiem. Bangladešā pastāv daudz plaisu starp cilvēkiem, starp dažādām etniskajām un reliģiskajām grupām, valda arī valda spēcīga spriedze starp politiskajām partijām. Šī situācija var pat beigties ar vardarbību. Vairumam cilvēku, organizāciju un pat kristīgo konfesiju rūp galvenokārt savas intereses.
Kā kristietis es cenšos atmodināt jauniešos ilgas pēc vienotības. Šie jaunieši nāk no dažādām baznīcām, dažādām etniskajām grupām un pat dažādām reliģijām. Katru nedēļas nogali es dodos ceļā, lai tiktos ar dažādu draudžu jauniešiem un kopīgi pārdomātu vienotības un attiecību jautājumus. Šo tikšanās reižu mērķis ir palīdzēt viņiem apzināties dzīves dziļāko jēgu. Mēs organizējam lūgšanas un radošas aktivitātes, spēlējam spēles un veicam praktiskus uzdevumus. Reizēm kopā lasām Bībeli vai citus reliģiskus tekstus. Pēc ievada un pārrunām divatā vai trijatā ikviens var izteikties visas grupas priekšā. Lūk, dažas no mūsu apspriestajām tēmām: kas es esmu? Kāda ir manas dzīves jēga? Runājam arī par Kristus mīlestību, šķēršļiem, ar kuriem saskaramies, centieniem pēc vienotības, sabiedrību un to, kas būtu jādara, lai veicinātu mieru.
Mums labprāt pievienojas vietējo draudžu vadītāji, un viņi mani ļoti iedrošina. Reizēm man rodas iespēja pārrunāt šos jautājumus ar vietējiem reliģiskajiem vadītājiem – mācītājiem, priesteriem, imamiem. Es strādāju ar dažādu reliģiju jauniešiem – gan ar hinduistiem un musulmaņiem, gan ar kristiešiem.
Ceru, ka, piedaloties šajās tikšanās reizēs un kopīgi pārdomājot vienotības tēmu, jaunieši un viņu reliģiskie vadītāji var spert soli tuvāk cits citam un aptvert, ka šis ir ļoti svarīgs jautājums, kas no mums visiem prasa lielu apņēmību. Tikai tā varam veicināt saprašanos starp dažādu draudžu un reliģiju pārstāvjiem un tādējādi –sabiedrībā kopumā.
Šrilanka: izaicinājumi, ar kuriem saskaras mūsdienu jaunieši
Kādas Kolombo koledžas kapelāni stāsta par sev uzticētajiem jauniešiem.
Šrilankas studenti un jaunieši mūsdienās saskaras ar tiem pašiem izaicinājumiem, ko izjūt jaunieši visā pasaulē. Mēs, kas esam saistīti ar izglītības nozari, to redzam, atrodoties nepārtrauktā saskarē ar skolu jauniešiem. Šrilankā ir notikuši divi vardarbīgi jauniešu nemieri (1971. gadā un 1988.–1989. gadā), kurus valsts orgāni nežēlīgi apspieda. Šobrīd varbūt nepastāv bruņotas sacelšanās draudi, bet neapmierinātība pavisam noteikti ir jūtama. Dusmas un frustrāciju veicina vardarbības un kriminalitātes kultūra, kas raksturīga karu piedzīvojušai valstij.
Mūsu uzdevums ir būt līdzās šiem jauniešiem, kuri pēc 30 gadus ilgušā kara jūtas dezorientēti un apjukuši. Ārēji šķiet, ka karš ir beidzies, taču tā mentālā un psiholoģiskā ietekme turpinās – miera nav. Mūs vajā bailes, aizdomas un naids. Aiz “normalitātes” fasādes slēpjas sekls mēģinājums “vienkārši turpināt dzīvot”. Veltos centienos aizmirst sāpīgo pagātni un tikt galā ar vainas apziņu daudzi meklē patvērumu viltus garīgumā. Mums ir jāveido patiess garīgums.
Japāna: 2011. gada cunami un tā ilgtermiņa sekas
No Mičio
Vēl ilgs ceļš ejams, līdz valsts būs pilnībā atguvusies pēc šīs katastrofas. Daudzi joprojām dzīvo pagaidu mītnēs. Nezinu, kad cunami upuri varēs ievākties pārbūvētajās mājās. Minamisanriku pilsētā cunami aizskaloja 62 % māju. Ir daudzi zvejnieki, kas radioaktivitātes seku dēļ nevar pat iegādāties laivu. Manuprāt, mums nopietni jāpārdomā, kā dzīvot uz šīs zemes un sadzīvot ar dabu. Veidojot sirsnīgas kalpošanas attiecības, vēlos lūgt – aizlūdziet par mums, lai varam ar cerību raudzīties nākotnē.
No Kimiko
Viens no Japānas jauniešu galvenajiem izaicinājumiem pašlaik ir saprast, kā turpināt uzticības svētceļojumu ar savām kaimiņvalstīm. Pēc cunami katastrofas, kad mums klājās grūti, cits citam sajutāmies ļoti tuvu. Taču man ir sajūta, ka kopš tā laika mūsu attiecības ar šīm valstīm, īpaši ar Ķīnu un Koreju, ir strauji mainījušās.
Līdz šim negatīvas jūtas bija pārņēmušas lielākoties vecāko paaudzi, bet tagad tās izplatās arī starp jaunākiem cilvēkiem, kurus politika neinteresē. Domāju, ka lielā mērā tas saistīts ar izmisumu un milzīgām bailēm par nedrošo nākotni.
No Juri
Pirmo reizi piedalījos divu dienu ilgās rekolekcijās Šimonoseki kopā ar Tezē brāli. Šādā pasākumā biju gribējusi piedalīties jau sen, kopš Janekavas brīvprātīgo bāzē, kur palīdzēju cunami upuriem, uzzināju par Tezē kopienu. Rekolekciju laikā sapratu, cik maz laika ikdienā pavadu klusumā. Sapratu, ka klusums palīdz atvērt sirdi lūgšanā. Daudzus rekolekciju dalībniekus nekad agrāk nebiju satikusi. Taču pēc divām dienām visu sejās redzēju sirsnīgus smaidus, redzēju, kā šie cilvēki rūpējas cits par citu. Man bija sajūta, ka lūgšanā esam piedzīvojuši daudz kopīga, lai gan nebijām pat sarunājušies. Ikvienā no mums mīt slēptas ilgas pēc vienkāršas mīlestības pret citiem, lai gan bieži vien tās nav redzamas.
No Keidži
Mūsdienās Japānas jauniešu lielākā problēma ir tā, ka viņiem nav nekā uzticama un uzticības cienīga, lai gan sirds dziļumos tieši pēc kaut kā tāda viņi ilgojas. Reliģija mūsu ārkārtīgi sekularizētajā sabiedrībā vairumam jauniešu nešķiet nekas tāds, uz ko varētu paļauties. Turklāt, ekonomiskajai situācijai pasliktinoties, jauniešu nākotne ir ļoti neskaidra.
Tādēļ arvien vairāk jauniešu piekopj izsmalcinātu rasismu, īpaši piedzīvojot zināmas teritoriālas problēmas starp Japānu un tās kaimiņvalstīm. Domāju, ka rasistiska ideoloģija piedāvā jauniešiem ļoti vienkāršu atbildi, kas rada uzticamības ilūziju. Izaicinājums ir atrast kaut ko patiesi uzticamu un atklāt paļāvības lomu šo jauniešu dzīvē. Kļūst arvien sarežģītāk radīt uzticēšanos un veicināt izlīgumu starp Japānu un tās kaimiņvalstīm.
Sekojot evaņģēlijam, es vēlos sēt paļāvības sēklas un dalīties cerībā, ka mēs visi esam patiesi mīlēti un pieņemti tādi, kādi esam. Japānas jauniešiem un bērniem tā ir patiesi liela cerība, jo viņos ir dziļas slāpes pēc šādas realitātes, bet viņi nespēj to atrast. Tas nav viegli, bet tieši to es cenšos darīt – ne tikai ar vārdiem, bet arī ar savu esības veidu un dodot iespēju piedzīvot kopību pavisam vienkāršos veidos.
