Leuvardena (Nīderlande)
Pulkstenis tikšķ, laiks iet, un nu jau pagājis mēnesis, kopš esam šeit. Mūsu piedzīvojums tuvojas noslēgumam, ir laiks doties prom, atvadīties un novēlēt šejieniešiem visu labu. Mūsu sirdis ir prieka pilnas, un mēs paņemsim līdzi daudzas labas atmiņas. Laiks doties tālāk, sākt ko jaunu – “pauze dzīvē” ir galā! Tagad mums jāatgriežas savā ikdienā un valstī pie saviem paradumiem, tradīcijām un ģimenēm. […] Taču mēs esam auguši, nobrieduši un mainījušies. Jā, šodien varam sacīt, ka mums izdevās izveidot nelielu kopienu. Mēs pilnībā apzinājāmies, ka tā pastāv tikai uz laiku, bet esam lepni, ka mēģinājām un ka mums izdevās. Šī noteikti ir viena no labākajām pieredzēm, kādu jebkad gūsim: mēģināt izveidot kaut ko tik spēcīgu, intensīvu, pievilcīgu un dzīvu!Mēs esam pateicību parādā visiem tiem cilvēkiem, kuri mūs šeit uzņēma no tuvienes un tālienes – gan darbā, gan baznīcā. Visiem šiem cilvēkiem, pateicoties kuriem šī dzīves pieredze uz visiem laikiem paliks mūsu atmiņā, sakām PALDIES!
Kamilla
Amštetene (Austrija)
Katru rītu mājās noturam lūgšanu. Ir jauki sākt katru dienu ar dziesmām un klusumu. Lai gan dažkārt ir grūti tik agri piecelties, mēs visi esam motivēti piedalīties rīta lūgšanā, un tā mums daudz nozīmē. Pēc tam kopā pabrokastojam un dodamies dienas darbos. Divi no mums divreiz nedēļā palīdz tādā kā “sociālajā tirgū”, kur cilvēki, kam nav daudz naudas, par lētu naudu var iegādāties pārtiku; trešais strādā lietoto apģērbu veikalā. Mēs apkalpojam klientus, dzeram kafiju un pavadām rīta cēlienu kopā ar citiem darbiniekiem. Otrdien apmeklējām klosteri, kurā vairums māsu ir stipri gados. Pavadījām laiku kopā ar viņām un nedaudz palīdzējām praktiskos darbos.Gandrīz katru dienu piedalāmies pusdienas lūgšanā, kas notiek kāda Amštetenes konventa baznīcā, kurā lūdzas franciskāņu mūķenes. Dažkārt viņām pievienojas arī konventa skolas skolēni. Pēc tam papusdienojam skolas ēdnīcā, kur sastopam skolotājus.Pēcpusdienā mums ir citas nodarbes: pirmdienās apmeklējam seniorus Sarkanā Krusta organizētā klubā, ceturtdienās palīdzam klubā, kur pulcējas pusaudži ar mācīšanās grūtībām, un piektdienās bērnu klubā. Katru vakaru lūdzam: pārsvarā baznīcā pie mūsu mājas; bieži vien mums pievienojas daži vietējie ļaudis. Reizēm apmeklējam kādā citā vietā organizētu lūgšanai, kurā skan Tezē dziesmas, vai arī paši organizējam lūgšanu kaut kur citur.
Ešlija, Ninke un Vilma
Mantuja (Itālija)
Mūsu dienas “mugurkaulu” veidoja trīs lūgšanas un dievkalpojums palīdzības organizācijas “Caritas” filiālē, kur izdalījām ēdienu trūcīgiem ļaudīm, sagaidījām viņus, mazgājām traukus, tīrījām, iesaiņojām ēdienu un darījām visu, kas jādara. Bieži tikāmies ar dažādiem cilvēkiem jauniešu grupās, skolās, dažādās draudzēs; satikām arī Mantujas bīskapu. Tā mums bija iespēja liecināt par savu kopienas dzīvi, motivāciju un ticību.Dažas tikšanās reizes bija īsts izaicinājums, piemēram, kad pusaudži uzdeva jautājumus, kas lika mums dziļāk aizdomāties par ticību. Daudzi bija agnostiķi, kas pret Baznīcu noskaņoti skeptiski, bet mēs sniedzām godīgas, atklātas atbildes uz viņu jautājumiem, un kaut kā mums izdevās dažādās situācijās atrast īstos vārdus. Visus aicinājām uz lūgšanām. Reizēm lūdzāmies vieni, reizēm – kopā ar daudziem citiem. Bija arī neliela grupiņa, kas lūgšanās pievienojās regulāri.Par mūsu mājām kļuva Sudzāras draudze, un jāteic, ka visi – priesteri, brīvprātīgie un virtuves dāmas – mūs uzņēma ārkārtīgi laipni un sirsnīgi. Manuprāt, abām pusēm šī bija brīnišķīga pieredze. Savādi: mēs ieradāmies tukšām rokām, tomēr spējām tik daudz dot un saņemt. Mēs jutāmies kā daļa no ģimenes.
Tobiass
Bragansa (Portugāle)
Nespējam noticēt, ka pirmās divas nedēļas jau ir aiz muguras. Mums te, Bragansā, tiešām patīk, un esam šeit sastapuši daudzus ļoti jaukus cilvēkus.Mums patīk arī mūsu darbs. Strādājam institūcijā, kas nodarbojas ar dažādu sociālo darbu. Pārsvarā strādājam ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri dzīvo nabadzībā. Mēs viņiem dziedam, vedam viņus uz baznīcu, pavadām laiku kopā ar viņiem un mēģinām sarunāties. Ne visi protam portugāļu valodu, tāpēc sākumā komunicēt ar vecajiem ļaudīm bija pagrūti, bet tagad esam sapratuši, ka komunicēt var, liekot lietā dažādu valodu sajaukumu un smaidu. Divreiz nedēļā strādājam arī ar bērniem no trūcīgām ģimenēm.Mums patīk būt kopā ar šejienes cilvēkiem, un ik dienas iepazīstam viņus arvien labāk.Daži mums reizēm pievienojas lūgšanās.
Līsa, Magarete un Anna Bragansā
Moresneta (Beļģija)
Ruta, Inese un Paskāls ir atgriezušies mājās pēc laika, ko tie pavadīja pagaidu kopienā pie mums, Žana Arnolda mājā Moresnetā. Taču četru ārkārtīgi intensīvu nedēļu atmiņas nekur nav pazudušas. Visi, kas ieradās uz lūgšanām vai maltītēm, priecājās par šo jauniešu ciemošanos un iedrošinājumu: vecāki ļaudis, studenti un konfirmanti, slimnieki, cilvēki ar īpašām vajadzībām, trūcīgie, bezpajumtnieki, mūsu kopienas locekļi…Piedzīvojām daudzus skaistus mirkļus pat šķietami nomācošās situācijās, kad saskārāmies ar citu cilvēku ciešanām un savu vājumu. Taču prieks bija klātesošs, tāpat kā klusuma un pateicības mirkļi.Mēs atrodamies uz triju valstu robežas. Šajā laikā jau atkal sapratām, cik svarīgi ir rast kopīgu valodu un ieklausīties citam citā. Mūs satuvināja kopīga lūgšana, tā mūs atbrīvoja un deva jaunu impulsu.Žana Arnolda mājā esam pateicīgi par laiku, ko pie mums pavadīja mazā pagaidu kopiena.
Renāte, Moresneta
Ruāna (Francija)
Mūsu ceļojums uz Tezē 13.septembrī bija brīnišķīgs brīdis. Mēs – kopā 47 cilvēki – devāmies ceļā, lai aizbrauktu pakaļ trīs jaunām sievietēm, kas veidotu mazu pagaidu kopienu, ko mēs uzņemam Ruānā. Mums ļoti patika piedalīties Bībeles ievada stundās un dalīties mazajās grupiņās. Cilvēki man vēl joprojām pateicas, kad es tos satieku uz ielas.Marlēna (Marlene), Mišela (Michelle) un Katija ir jauki iekārtojušās savā mazajā dzīvoklītī Sv.Annas draudzē. Viņas var pārvietoties ar divriteni, lēkājot starp Secours Catholique (labdarības organizācija), protestantu baznīcu, un Notre Dame centrā... Kad viņām vajag doties tālāk, cilvēki piedāvā viņas aizvest. Cilvēki ir patiešām aizkustināti redzēt šīs jaunās sievietes, kuras no brīvas gribas atdod savu laiku, lai ietu un satiktu citus.Lūgšanas laiks ir skaists un cilvēku skaits visu laiku aug lielāks.Šī viesošanās patiešām var palīdzēt savest cilvēkus kopā un iepazīt cilvēkus no visa mūsu reģiona!Paldies!
Izabella Dimā (Isabelle Dumas), Ruāna, Francija
Kijeva (Ukraina)
Tas, kas pēdējo Kijevā pavadīto dienu laikā iespaidoja mani visvairāk, ir prieks ko cilvēkiem dod mūsu klātbūtne. Mēs esam tikai maza grupiņa no Teze, kas dodas uz Ukrainu un ļoti grib viņus satikt un kaut kā palīdzēt. Es domāju, ka viņiem ir ļoti svarīgi redzēt, ka pat pēc nesenajiem notikumiem vēl joprojām ir cilvēki, kas vēlas pie viņiem doties un viņus satikt.
Ilans (Ilan) Francija, Kijevā
Viena lieta, kas man šeit, Kijevā, patīk ir pareizticīgo liturģija, kas ir pilna ar dziesmām. Līdz šim šeit vienmēr ir bijis koris, kas dzied apbrīnojami vismaz divās balsīs. Lielākos dievkalpojumos, piemēram, svētdien Lavras klosterī, bija koris, kas piešķīta liturģijai koncerta skaistumu.
Matiass (Matthias), Vācija, Kijevā
Brisele (Beļģija)
Mazās pagaidu kopienas ciemošanās Poverello iet ļoti labi gan Bramam (Bram), Benjamiņam (Benjamin), Markam (Mark) un Paulam (Paul) gan mums, Poverello ģimenei, tas ir, brīvprātīgajiem un ciemiņiem, kas atnāk pie mums uz maltīti vai uz brīdi paliek pie mums. Katru dienu tiek sagatavotas vairāk nekā 700 maltītes un tās tiek izdalītas vairākos Poverello centros Briselē. Tajos ir arī iespējams izmitināt 55 cilvēkus. Tiem, kas ierodas Poverello, bez materiālām un praktiskām lietām, visam pāri ir nepieciešamība atrast mieru un līdzsvaru un satikt citus.Mazā pagaidu kopiena, kas ciemojas pie mums patiešām ir organizēta tā, lai dienā būtu trīs lūgšanas. Šajās lūgšanās mūsu mājas kapelā piedalās brīvprātīgie un dažreiz arī Poverello ciemiņi.Mēs redzam ka viņi ir ļoti nodevušies savam darbam un ieinteresēti tajā, kas notiek Poverello. Mums visiem viņu klātbūtne un lūgšana ir liels atbalsts un iedrošinājums!
Johan,Poverello ģimenes vārdā, Briselē
Porto (Portugāle)
"No Džennas (Jeanne), Judītes (Judith) un Jolandas (Yolanda) Porto:Ir grūti iedomāties, ka vairāk nekā puse no laika, ko mēs pavadīsim Porto, ir jau pagājusi. Mums ir bijusi svētība satikt cilvēkus vecumā no 2 līdz 87 gadiem, kuri šķiet patiesi laimīgi par mūsu klātbūtni šeit, lai gan patiesībā tā ir mūsu privilēģija uz brīdi ieraudzīt pasauli viņu acīm.Mēs jūtam, ka šejienieši patiešām novērtē šos trīs cilvēkus, ka ir atstājuši to ikdienas dzīves, lai iepazīto šo draudzi, apkārtni, lai dzīvotu un lūgtu citādā veidā, lai apstātos un parunātos tur, kur tūristu leģioni iet garām, un lai atklātu cik daudz var dot un dalīties tie, kam materiālā ziņā ir mazāk nekā citiem.Lai gan valodas barjera dažreiz var būt izaicinājums, mīlestības, kalpošanas un nodošanās valoda ir novērtēta pāri visām gramatiskajām kļūdām un reizēm, kad sazināmies Portāņu (Portugāļu-Spāņu) valodā.Mums ir laimējies būt iesaistītām visos draudzes sociālā centra dzīvs aspektos: mēs pavadām mazus bērnus uz spēļu laukumu un pārliecināmies, ka viņi savā jautrībā un aizgrābtībā nav aizmirsuši uzlikt savas mazās cepurītes. Mēs atbalstām darbu ar bezpajumtniekiem, no kuriem viens izrādījās ģitāras spēles amatieris – viņš novērtēja Tezē dziesmas vēl vairāk. Mēs vingrojam kopā ar vecāka gadagājuma cilvēkiem un vedam jaukas vecas sieviņas pastaigā uz kādu kafijas tasi vai arī apciemot viņu radiniekus.Mēs arī organizējam trīs lūgšanas dienā – vienu mums pašām no rīta, īsu pusdienas lūgšanu kopā ar cilvēkiem, ar kuriem strādājam, un Igreja de São José das Taipas vakaros, kuru mūsu draudzes ietver kaimiņus no Vitória un no visas Porto, kas šķiet laimīgi, ka mēs esam atveduši sev līdzi mazu daļiņu Tezē (ikonas, bukletus, lūgšanas ritmu un, cerams, daudz ko vairāk)."
Jeanne, Judith un Yolanda no Porto
