photo: Kristóf Hölvényi

Kopā ar draugu fotogrāfu Kristofu ierodāmies vietā, kur Ungārija robežojas ar Serbiju. Kad izbraucām no klusā Roskes ciema, mūsu priekšā pēkšņi paverās nometne, kas divu vai trīs hektāru teritorijā plešas abpus sen asfaltētam lauku ceļam. Nometni klāja visu iespējamo krāsu teltis, no kurām dažas bija lielākas; divas siltumnīcas, kas piederēja netālu esošai zemnieku saimniecībai, bet tagad bija pārvērstas par kopmītnēm; četrdesmit mobilās tualetes un iespaidīgs skaits cilvēku. Tieši Roske bija bēgļu ierašanās un uzņemšanas punkts Ungārijā. Pie ciemam tuvākās ieejas divi vācu brīvprātīgie novirzīja satiksmi un sūta mašīnas uz pagaidu stāvlaukumu, kas iekārtots lauka vidū. Iekšā tika ielaisti tikai ungāru policijas, mediķu un dažādu palīdzības organizāciju piegādes auto.

photo: Kristóf Hölvényi

Pa dzelzceļa sliedēm, kas šķērso lauku ceļu, vilciens nav braucis gadiem ilgi. Un labi, ka tā, jo cilvēku plūsma pa tām bija intensīva un nepārtraukta. Skats mazliet atgādināja grupas, kas ierodas uz Eiropas tikšanos – nepārtraukta svētceļnieku straume, kas kājām dodas no dienvidiem uz ziemeļiem.

Mani šokēja daudzās ģimenes ar bērniem (daļa no viņiem sēdēja bērnu ratiņos, ko stumt pa sliedēm nav nemaz tik viegli), sievietes gaidībās, vecmāmiņas un cienījama vecuma vīri, kuriem palīdzēja jaunāki cilvēki. Krietnu pusstundu nespēju ne parunāt, ne pakustēties – stāvēju un riju asaras. Vairumam bēgļu mugursomas bija mazākas nekā tiem jauniešiem, kuri ierodas Tezē uz vienu nedēļu. Labākajā gadījumā bēgļiem bija tūristu mugursomas, bet daudziem bija tikai plastmasas maisiņi, it kā viņi vienkārši atgrieztos mājās no iepirkšanās lielveikalā.

Soļojot pretī bēgļu straumei, kopā ar Kristofu aizgājām līdz pat Serbijas robežai. Bēgļi izskatījās pārguruši un visai nobijušies, bet sāka smaidīt, izdzirdot pirmos vārdus, ko sacījām arābu un angļu valodā: “Marhaban, assalamu aleikoum, welcome...” Dažus metrus no robežas ungāru pusē slējās šausmīgais žogs, kauna siena, kas uzbūvēta 25 gadus pēc Dzelzs priekškara krišanas. Todien vieta, kur agrāk bija kursējis vilciens, joprojām bija vaļā un bēgļu straume ieplūda pa šo ceļu. Pagājām dažus simtus metru uz Serbijas pusi. Robežsargi un daži ungāru kareivji mūs vēroja, nesakot ne vārda, bet Serbijas pusē neredzējām nevienu varas iestāžu pārstāvi. Abu valstu robežpunkts bija pasaules mediju uzmanības centrā, un te varēja redzēt visdažādāko televīzijas kompāniju kameras...

photo: Kristóf Hölvényi

Atgriezies Ungārijas pusē, runāju ar ANO Augstā bēgļu komisāra Ungārijas biroja pārstāvjiem, kuri, ieradušies no Budapeštas, veica skaitīšanu pie vārtiem. Starp viņiem bija arī kāda sīriete, kura arābu valodā nepārtraukti atkārtoja tikko atnākušajiem bēgļiem vissvarīgāko informāciju: “Pēc desmit minūšu gājiena jūs nonāksiet uzņemšanas nometnē, kur jūs gaidīs ēdiens, ārsti, teltis, kur atpūsties, apģērbs, apavi un segas, ja vēlaties pavadīt tur nakti… Zilie ungāru autobusi jūs aizvedīs uz bēgļu nometni, kur tiksiet aicināti iesniegt patvēruma pieteikumu.”

Saskaņā ar Dublinas vienošanos, ko Ungārija vairāk vai mazāk centās ievērot, patvēruma pieteikums ir jāiesniedz pirmajā Eiropas Savienības valstī, kurā bēglis ieradies. Viņam ir jāaizpilda veidlapa un jānodod pirkstu nospiedumi. Tieši pirkstu nospiedumu nodošana daudzus biedēja… Sestdien, 12. septembrī, Ungārijas valsts iestādes uz dažādām bēgļu nometnēm ar autobusu transportēja 4500 cilvēkus, taču desmitos no rīta ANO pārstāvji mums pačukstēja, ka projām devušies 11 000 cilvēku! Tie, kuri nebrauca ar autobusu, devās cauri kukurūzas laukiem, kas šajā gada laikā bija sasnieguši īpašu augstumu. Vairums šo bēgļu devās taisnā ceļā pie kontrabandistiem, kuri gaidīja pusotru kilometru attālajā degvielas uzpildes stacijā. Par 100 euro viņi piedāvājās aizvest uz Budapeštu (ap 220 km) arī mūs. Cenu braucienam uz Vīni un Minheni mums neizdevās noskaidrot. Trūcīgākie bēgļi kājām devās uz tuvāko dzelzceļa staciju, bet viņus bieži apturēja reģionā patrulējošā policija.

Bija apbrīnojami vērot, ka uzņemšanas nometnē viss notiek bez jebkādas centralizētas koordinācijas un ka te plecu pie pleca strādā visdažādākās organizācijas. Tas bija tāds Ungārijas un Centrāleiropas tēls, ko mediji īsti nepārraidīja. Redzēju jauniešus, kas, ar mašīnu atbraukuši no Budapeštas, jautāja, vai var kā palīdzēt. Jau pēc piecām minūtēm viņiem pie krekla bija piesprausta zīmīte “brīvprātīgais”, viņi dalīja ēdienu un vāca atkritumus, kas nometnes malās krājās arvien lielākās kaudzēs. Esmu pārliecināts, ka ungāru sabiedrībā ir aizsācies kaut kas būtisks un ka daudzi vēlētos sniegt praktisku atbalstu bēgļiem, kuri te paliks ilgāk. Jā, taisnība, daži politiķi spēlē briesmīgas politiskās spēlītes un viņiem vairāk par visu rūp vēlēšanu tuvums. Jā, Ungārijas bīskapiem ir grūti izskaidrot pāvesta Franciska vārdus. Jā, sabiedrībā pastāv reālas bailes, kas ir jāuzklausa un jāizprot. Bet redzējām arī tik daudz labās gribas izpausmju, tik daudz cilvēku ielās, dzelzceļa stacijās un uz robežas spontāni piesakāmies palīdzēt bēgļiem. Visi šie cilvēki ir apliecinājuši, ka viesmīlība nav tikai tukšs vārds un ka tā mūsu sabiedrībā joprojām pastāv.

Brīvprātīgie Tezē jaunieši, kuri ieradās Ungārijā pēc 15. septembra, kad varas iestādes jau bija slēgušas robežu, iespējams, vairs neredzēja tik lielus bēgļu pūļus šķērsojam valsts robežu, kā tas bija iepriekšējās trīs četrās nedēļās. Taču daļa bēgļu joprojām ir tepat, dažus citas Eiropas valstis nosūtījušas atpakaļ uz Ungāriju, daži nupat ieradušies no Serbijas, Horvātijas un Rumānijas. Kontrabandistiem ir peļņas laiks. Tāpēc, mūsuprāt, vislabākais, ko šobrīd varam darīt, ir iesaistīties jezuītu aizsāktajā programmā "Hospes venit, Christus venit". Šīs programmas mērķi ir:

1. vākt ziedojumus bēgļiem, lai palīdzētu ārkārtas situācijā;
2. iesaistīties dialogā Ungārijas sabiedrībā;
3. palīdzēt to bēgļu integrācijā, kas iesnieguši patvēruma pieteikumu Ungārijā.

Pašreizējais projekts

Sākot ar nākamo nedēļu, Tezē brīvprātīgie katru dienu dosies uz Budapeštas ziemeļu daļu, kur kādreizējā bērnu namā izmitināti visi nepilngadīgie bēgļi, kas ieradušies Ungārijā bez vecākiem. Brīvprātīgie cer palīdzēt šiem bērniem, kuri zaudējuši visu, un padarīt viņu dzīvi kaut nedaudz gaišāku.

« Hospes venit, Christus venit »