Prāga

Brāļa Aloīza meditācijas

Katru vakaru tikšanās laikā vakara lūgšanas beigās brālis Aloīzs uzrunās tkšanās dalībniekus. Šo meditāciju teksti tiks publicēti šajā lapā.

Brālis Aloīzs, Prāga, Ceturtdiena, 2015.gada 1.janvāris

Mums ir bijusi ļoti dāsna uzņemšana. Es vēlētos pateikties ģimenēm, draudzēm, garīgajiem priekšstāvjiem, pilsētas un reģiona vadītājiem, kas rūpējās, lai mūsu tikšanās noritētu veiksmīgi. Mēs pateicamies par skolām, kuras jūs nodrošinājāt.

Ir liels prieks redzēt, ka Eiropas tikšanās sapulcinājusi kopā gan dažādu konfesiju kristiešus, gan tos cilvēkus, kas netic Kristum, bet kas vēlas būt miera nesēji.

Kristus atdeva savu dzīvību, lai visus cilvēkus apvienotu vienā lielā ģimenē. Viņš aicina savus sekotājus būt par Viņa miera lieciniekiem šajā pasaulē. Izlīgums kristiešu starpā ir tieši tāpēc tik svarīgs – lai kopā varētu būt par šiem miera lieciniekiem.

Uz vienu jautājumu mēs, kristieši, steidzamies rast atbildi: kā ar savu dzīvi atspoguļot to, ka vienotība ir iespējama, arī cienot daudzveidību?

Kristiešu starpā vienmēr pastāvēs atšķirīgi viedokļi. Šīs atšķirības allaž aicinās uz atklātu dialogu; tās var būt bagātinošas. Bet vai nav pienācis laiks dot priekšroku mūsu kopīgajai kristīgajai identitātei, kas mūs jau tagad apvieno Kristū?

Vai kristīgajai baznīcai jau šodien nevajadzētu uzdrīkstēties nākt zem viena jumta, pat pirms esam nonākuši pie kopīga lēmuma par visiem teoloģiskajiem jautājumiem?

Šajās dienās jūs, visdažādākās Prāgas baznīcas, uzņemat mūs – protestantus, katoļus un pareizticīgos. Mani īpaši aizkustina, ka mēs varam piedzīvot šo vienotību Jāņa Husa (John Hus) zemē, kura vardarbīgo nāvi mēs pieminēsim nākamajā gadā. Atbildība par baznīcas šķelšanos piecpadsmitajā gadsimtā jāuzņemas dalīti, bet viņa personība savā taisnīgumā aicina mūs visus nožēlot un izlīgt.

Kristus var dāvāt vienotību kad un kā vien viņš vēlas. Bet ja mēs to nesagaidām kopā, kā lai Viņš pasniedz mums šo dāvanu? Apustuļi, to starpā Marija, saņēma Svētā Gara dāvanu, kad bija sanākuši kopā zem viena jumta. Svētais Gars vienmēr apvieno mūs mūsu daudzveidībā.

Kā mēs varam sanākt zem viena jumta? Es gribētu izteikt sešus priekšlikumus:

- Savās vietējās kopienās mēs varam sanākt zem viena jumta – ģimenes locekļi un kaimiņi, lai lūgtu, palīdzētu viens otram un iepazītu viens otru labāk, šādi veidojot kopienas pašus pamatus.

- Vietējās dažādu konfesiju kopienas jau tagad sadarbojas Bībeles macībās, sociālās un pastorālās aktivitātēs, katehēzē. Bet šī sadarbība varētu kļūt vēl intensīvāka. Šo dažādo konfesiju kristiešu kopienas varētu kopā darīt visu iespējamo, un neuzsākt neko, neņemot vērā citus.

- Mēs esam kopā šajā skaistajā katedrālē. Vai arī citās pilsētās nebūtu iespējams katedrāli vai galveno baznīcu padarīt par kopīgu lūgšanu namu visiem apkārtnes kristiešiem?

- Jāturpina teoloģisko dialogu. Vai to būtu iespējams aizvien vairāk turpināt kopīgas lūģšanas kontekstā un apzinoties, ka jau esam vienoti? Dzīvojot un lūdzoties kopā, teoloģiskus jautājumus var patiesi atrisināt citā veidā. Iespējams, to pašu varētu teikt arī par ētiskiem apsvērumiem.

- Visi ticīgie ir saņēmuši vismaz daļiņu no garīgās vadības dāvanām, lai cits par citu rūpētos. Kristiešu ģimenei – baznīcai – arī ir nepieciešama vienota kalpošana visos līmeņos. Vakarēdiena kalpošana augstākajā līmenī tradicionāli ir uzticēta Romas bīskapam. Vai viņu nevarētu uzskatīt par kalpu, kurš rūpējas par saskaņu tik dažādo brāļu un māsu starpā? Vai baznīcām nebūtu iespējams izmantot šo kalpošanu arī citādiem mērķiem?

- Vai arī tām baznīcām, kas uzsver, ka vienota ticība un izpratne par kalpošanu ir nepieciešama, lai saņemtu vakarēdienu, nevajadzētu tik pat lielu uzsvaru likt uz vienotību, ko rada savstarpēja mīlestība? Vai tās nevarētu lūgt pie sava vakarēdiena galda arī tos, kas vēlas būt vienoti un tic Kristus patiesai klātbūtnei? Vakarēdiens nav tikai vienotības virsotne; tas ir arī ceļš uz vienotību.

Vienosimies doties tālāk nezināmajā ceļā, pieturoties pie šiem Jesajas vārdiem: ‚Es vadīšu aklos pa takām, ko tie nekad nav pazinuši.’ Mēs uzticamies Svētā Gara vadībai pa takām, ko vēl nepazīstam. Viņš iedvesmo un sagatavo mūs kļūt par patiesiem vienotības lieciniekiem.

Brālis Aloīzs, Prāga, trešdienas vakars 2014.gada 31.decembris

Kad jūs ieradāties Prāgā, jūs saņēmāt „Priekšlikumus“ nākamajam gadam, kas koncentrējas uz Jēzus aicinājumu būt par zemes sāli. Viņš nesaka „jums jābūt“, bet gan vienkārši „jūs esat zemes sāls.“ Sāls ir sajaukts ar cilvēces zemi. Kristus sūta mūs uz visām vietām, lai mēs nestu labās ziņas par Dieva mīlestību.

Cik brīnišķīgi! Dievs neizplata savu mieru maģiskā veidā no augšas, bet caur mūsu dzīvēm. Viņš mums uzticas. Viņš mūs aicina būt miera raugam un cilvēces mīklai, šai cilvēcei, kas ir traģiski sarauta gabalos konfliktu dēļ - bruņotu vai citādu.

Dievs no mums gaida jāvārdu viņa mīlestībai. Jāvārdu līdzīgu tam, ko Dievam deva Marija, drosmīgu jā, kurā izteikta visa mūsu paļāvība. Līdz ar viņu mūs atbalsta vēl neskaitāmi Dieva liecinieki.

Brālis Rožē ir daļa no šī liecinieku mākoņa. Nākamā gada laikā mēs viņu pieminēsim. Tezē, papildus tikšanās katru nedēļu būt arī to jauniešu tikšanās, kas dzīvo kopienā, un vēl viena tikšanās jaunajiem teologiem. Nedēļā no 9.līdz 16.augustam notiks „Tikšanās Jaunai Solidaritātei”. Kāpēc „jaunai solidaritātei”?

Jaunai tāpēc, ka tas ir jaunas apņemšanās dzīvot solidaritātē jautājums. Ikviens var noteikt draudzības starp cilvēkiem un tautām veidošanu kā savu prioritāti un piedalīties tajā caur dāvanām, ko viņi ir saņēmuši. Pūles vai pat upuri, ko šāda apņemšanās var nest, dod prieku un piešķir dzīvei jēgu.

Jauna arī tāpēc, ka mēs stājamies pretī nezināmiem izaicinājumiem. Kā mēs varam būt par globalizācijas daļu pozitīvā nozīmē, tādu, kas sevī neietver nabadzīgo vai minoritāšu kultūras apspiešanu. Kā mēs varam dzīvot aizvien tehnoloģiskākā pasaulē? Neapšaubāmi starp svarīgākajiem jautājumiem ir arī migrācija un ekoloģija.

Visbeidzot jauna tādēļ, ka solidaritāte sevī ietver attieksmes maiņu. Palīdzēšana ļoti nabadzīgajiem vienmēr būs nepieciešama. Bet cieņa katra cilvēka vērtību liek mums atmest tēvišķīgo attieksmi, lai dzīvotu, dodot abpusēji. Tiem, kas ir nabagāki, ir daudz ko dot; tie mūs padara daudz cilvēcīgākus, dažreiz viņi mums palīdz labāk saprast Evaņģēliju visā tā dziļumā.

Tezē mums nav nekādu iepriekš sagatavotu atbilžu uz šiem smagajiem jautājumiem; tā vietā mūsu kopiena vēlas piedāvāt vietu, no kuras sākt meklējumus, sastapties ar cilvēkiem un uzsākt dažādas iniciatīvas. Savstarpēja ieklausīšanās var novest pie projektiem, kas savukārt var vest uz lēmumiem, kam būt tālejoša ietekme viņu nākotnē.

Brālis Rožē gribēja dzīvot dzīvi brālībā, nevis palikt teorētiskā līmenī. 25 gadu vecumā viņš viens pats uzsāka dzīvi Tezē un pēc tam pievienojās citi brāļi. Viņi deva mūža solījumu kopā. Brālis Rožē nekad nevarēja iedomāties, kas izaugs no šīs mazās sēkliņas. Viņa dzīve mūs iedrošina sākt ar gandrīz neko.

Mēs visi vēlamies būt uzticības svētceļnieki vietās, no kurām nākam. Ticības paļāvība ir tā, kas uztur mūsu dzīves katru dienu. Lielas svinības kā mūsu tikšanās Prāgā pašas par sevi nav beigas, bet tās atbalsta mūs mūsu tālākajā ceļā. Un arī nākotnei mēs gatavojam citus uzticības svētceļojuma posmus.

Tāpat kā Amerikas, Āzijas un Āfrikas jaunieši, arī Okeānijas jaunieši vēlējās būt daļa no mūsu svētceļojuma. Nākamie posmi notiks jau pavisam drīz – februārī, Austrālijā un Jaunzēlandē.

Pusotru gadu no šodienas, 2016 gadā mēs atgriezīsimies kontinentā, kas ir tik tuvu Eiropai, bet kas ir tik maz saprasts – Āfrikā. Pēc tikšanās Kenijā un pēc tam Ruandā jaunieši no Rietumāfrikas sanāks kopā un uz šo uzticības svētceļojuma posmu ielūgs arī cilvēkus no citiem kontinentiem. Agrā 2016.gada septembrī mūs uzņems Beninā, Kotonu.

Un pēc gada, 2015.gada nogalē notiks Eiropas tikšanās. Mēs dosimies uz valsti dienvidos, kas ir pazīstama ar savu silto viesmīlību, bet kas ir nonākusi ekonomiskās grūtībās. No 28.decembra līdz 1.janvārim mēs esam uzaicināti uz Valensiju Spānijā.

Brālis Aloīzs, Prāga, otrdienas vakars, 2014.gada 30.decembris

Nākot no visām Eiropas valstīm un arī no citiem kontinentiem, mēs šajās dienās ļaujam sevi iedvesmot šiem Kristus vārdiem: „Jūs esat zemes sāls.” Un īpaši mēs lūkojamies uz to, kā šie vārdi mūs iedrošina būt par miera radītājiem uz zemes.

Kāds prieks ir redzēt mūsu dzīves šādā gaismā! Mūsu Eiropas tikšanās var likt mums vairāk apzināties to universālo vienotību, ko Kristus vēlas radīt cilvēku starpā. Izsēti pa visu zemi, mēs tad varam palīdzēt ļaut, lai Dieva miers atspīd cilvēcē.

Šeit Čehijas Republikā mēs piedzīvojam brīnišķīgu uzņemšanu. Kristieši noteikti ir minoritāte. Bet šajā valstī ir arī cēla humānisma tradīcija, kas izlolota mākslā, literatūrā, glezniecībā un mūzikā. Šādā veidā ticīgie un neticīgie kopā atbalsta virzienu, kas var turēties pretī materiālismam, kas apdraud mūsu sabiedrības.

Šeit tāpat kā daudzās pasaules daļās kristieši ir minoritāte, un arī pirmie kristieši tādi bija. Viņi ir zemes sāls nevis tādēļ, ka tie tiecas pēc varas vai uzspiež savu viedokli sabiedrībai, bet gan esot vienkāršiem miera vēstnešiem un strādājot taisnīguma labā vietās, kurās tie dzīvo.

Es vēlētos teikt Čehijas kristiešiem: jūs patiešām esat zemes sāls. Tas ir tikpat patiesi šodien, kā tas bija pagātnē. Mūsu Tezē kopiena uztur dzīvas atmiņas par tik daudziem ticības lieciniekiem jūsu zemē, kas cīnījās par brīvību nu kas bija gatavi samaksāt ar savu dzīvību. Es īpaši domāju par Maria un Jiří Kaplan, kas jau ir pievienojušies Kristum mūžīgajā dzīvē.

Jūs jaunie Eiropieši, vai Jūs zināt ka kardināls Duka, kas kā Prāgas arhibīskaps kopā ar citu baznīcu līderiem ir atbalstījis šīs tikšanās organizāciju, ir pavadījis kādu laiku cietumā savas ticības dēļ?

Es gribu pieminēt arī mācītāju Alfréd Kocáb, pirmo čehu, kas ieradās Tezē kopā ar savu sievu Darju 1967.gadā. Daudzus gadus viņam bija liegts kalpot; viņš strādāja par kurinātāju muzejā. Pagrabā blakus oglēm viņš slepeni tikās ar teoloģijas studentiem un mācīja tiem kursus, ieskaitot kursu par Sv. Jāni no Krusta. Viņš šobrīd ir slims un nevarēja būt kopā ar mums, bet mēs viņu sveicam caur televīziju.

Visiem jauniešiem, kas piedalās šajā Eiropas tikšanās, nākamajam gadam ir izteikti dažādi konkrēti priekšlikumi. Viens no šiem priekšlikumiem ir kopā ar citiem pavadīt pusstundu klusumā katru svētdienas vakaru, lūdzot par mieru pasaulē.

Šī pusstunda vispirms ir veltīta tam, lai uzticētu Dievam valstis un cilvēkus, kas cieš no vardarbības. Yas ir arī laiks, lai uzņemtu sevī Kristus mieru un lai sagatavotu mūs kļūšanai par miera un taisnīguma nesējiem vietās, kurās mēs dzīvojam.

Pagājušajā gadā uzticības svētceļojums mūs aizveda uz dažām Amerikas valstīm, ieskaitot Kubu. Daudzi jauni kubieši mums pastāstīja, ka tie jūtas pārāk izolēti. Viņi man lūdza nodot sveicienus jauniešiem Prāgā. Tādēļ es nododu jums siltus sveicienus no Kubas jauniešiem!

Šie jaunieši ir uzrakstījuši īsus aizlūgumus, ko tie vēlējās jums uzticēt. Šīs lūgšanas beigās jūs saņemsiet mazu papīra lapiņu ar vienu no šiem aizlūgumiem. Jūsu lūgšana atbalstīs jauniešus Kubā.

Un visbeidzot, daži jaunumi. Starp mums ir jaunieši no Krievijas, Baltkrievijas un no Ukrainas, as pieder dažādām baznīcām. Kopā ar viņiem mēs zinām, kas Kristus ir mūsu cerība, mūsu miers. Tādēļ kopā ar dažiem no maniem brāļiem un kopā ar jauniešiem no dažādām Eiropas valstīm mēs dosimies svētceļojumā, lai svinētu Kristus augšāmcelšanos kopā ar viņiem viņu valstīs Pareizticīgo Lieldienu laikā nākamā gada 12.aprīlī.

Simts jauniešu no citām valstīm var piedalīties šajā svētceļojumā Krievijā un Ukrainā. Tie no jums, kas vēlētos doties mums līdzi vai arī pavadīt piecas dienas Maskavā vai piecas dienas Kijevā un Ļvovā, varēs atrast informāciju lapā, kuru jūs esat saņēmuši un varat atnākt uz tikšanos, lai par to parunātu, rīt 17.00 Hall 6.

Rīt no rīta mazajās grupiņās jūs pārdomāsiet šos Kristus vārdus: „Svētīgi ir miera nesēji”. Un jūs arī domāsiet par to, kādus konkrētus soļus jūs varat apņemties spert gan tuvu, gan tālu, lai radītu mieru.

Brālis Aloīzs, Prāga, pirmdienas vakars, 2014.gada 29.decembris.

Ir liels prieks būt kopā šeit Čehijas Republikā, Eiropas centrā. Jau šajā pirmajā dienā mēs vēlamies pateikties visiem tiem, kas ir sagatavojuši šo dāsno uzņemšanu.

Mēs šeit jau organizējām Eiropas tikšanos 1990.gadā, gadu pēc neaizmirstamās „velveta revolūcijas”, šī brīvības mirkļa, kas krita visas robežas. Tezē, un es domāju, ka mēs tajā nebūt neesam vienīgie, mēs paliekam pateicīgi Centrālās un Austrumeiropas tautām par to, ka tās mums ir parādījušas, ka negaidītais bija iespējams.

Atmiņas par šo vareno atbrīvošanu dod cerību pat šodien, šajā saspringtajā brīdī pasaulē ir iespējama mierpilna nākotne. Mūsu tikšanās skaidri parāda, ka katrā tautā ir sievietes un vīrieši, kas vēlas mieru.

Šajās dienās mēs lūgsimies par tiem, kas cieš no vardarbības un kara – Ukrainā, Tuvajos Austrumos un citur. Libānieši, kas ir šeit ar mums nes sevī sava reģiona pārbaudījumus. Viņu valsts dod patvērumu tūkstošiem bēgļu no Irākas un Sīrijas. Es vēlētos viņiem teikt: atcerieties, kas mēs visi esam ar jums kopā lūgšanās un savās sirdīs.

Mūsu tikšanās laikā 1990.gadā republikas prezidents Vaclavs Havels mums sacīja: „„Uzticības svētceļojums uz zemes” nāk mums palīdzēt mūsu meklējumos pēc ticības avotiem un jaunām garīgām vērtībām, kuras ir zudušas gadu desmitu laikā zem totalitārā režīma.”

Viņa sacītais vēl joprojām ir patiess šodien! Lai dzīvotu mierā un dotu savu ieguldījumu mieram pasaulē, Eiropai protams ir jābūt būvētai uz tuvākām ekonomiskajām un politiskajām attiecībām. Bet motivācijai ir jānāk no dziļāka avota.

Mums šis avots ir miers, ko mums dod Kristus. Mēs vēlamies būt cilvēces miera raugs. Jo tā mums ir nepieciešamība ieaicināt Kristus mieru mūsu sirdīs.

Nākamajos mēnešos mūs vadīs Evaņģēlija vārdi: „Jūs esat zemes sāls.“ Kristus mūs brīdina: raugieties, ka sāls nezaudē savu gadršu. Mēs nedrīkstam padoties mazdūšībai un pesimismam.

Bet kā mēs varam uzņemt Kristus mieru, ko Dievs vēlas mums dāvināt? Mēs nevaram vienmēr sajust Dieva klātbūtni. Ticīgais var arī piedzīvot ticības nakti. Kad mēs sastopamies ar noslēpumu, kas ir tik daudz lielāks par mums, mūsu paļāvībai uz Dievu var pievienoties šaubas.

Vai Kristus miera pieņemšana nenozīmē vienkāršu uzticēšanos klātbūtnei? Bērnam šī paļāvība nāk ļoti dabiski. Mums pieaugušajiem tā ir jāizvēlas. Šī izvēle tiek izdarīta ar visu mūsu būtību, ar prātu un ar emocijām.

Mūsu paļāvība paliek trausla isu mūsu dzīvi, tā aug, kad mēs tajā dalāmies ar citiem. Tad mēs varam piedzīvot gaismas, skaidrības un prieka mirkļus. Mēs saprotam, ka tā ir Svētā Gara klātbūtne, Augšāmceltā Kristus Gara, kas mājo mūsu sirdīs.

Šajās dienās mēs atjaunosim savu ticību Svētajam Garam, kurš mums dod Kristus mieru. Mēs nevaram šo mieru paturēt tikai mums pašiem; tas kļūst par laipnību un augtsirdību pret citiem, par noraidījumu netaisnībai un par apņemšanos ar visu savu spēku padarīt zemi par vietu, kurā var dzīvot visi.

Ir ļoti daudz vidu, kā sasniegt Kristus miera avotu. Ir lūgšana, par tad, ja tā ir nabadzīga. Ir arī skaistums, tas, kas nāk no dabas un tas, ko mums atklāj māksla.

Lai būtu par zemes sāli ir nepieciešams uzturēt mūsos dzīvu „dzīvesprieku“. Bet kā? Jūs par to runāsiet rīt no rīta. Prieka pilni, ar visu savu enerģiju, mēģināsim atrast dažas atbildes. Jēzus mūs iedrošina: „Meklējiet, un jūs atradīsiet.“

Printed from: https://www.taize.fr/lv_article17489.html - 28 November 2021
Copyright © 2021 - Ateliers et Presses de Taizé, Taizé Community, 71250 France