Brālis Aloizs 2020

Vienmēr kustībā, nekad bez saknēm

“Priekšlikumi 2020”


Septembrī mēs piedzīvojām jaunu „Uzticības svētceļojuma uz zemes” posmu Keiptaunā. Dienvidāfrika ir liela un skaista valsts; lai arī mūsdienās šī valsts aizvien ir ievainota etnisko grupu šķelšanās dēļ, pirms 25 gadiem tā parādīja pasaulei spēku protestā pret aparteīdu un nevardarbīgās pārmaiņās.

Šajā kontekstā par zīmi kļuva fakts, ka 1000 ģimeņu atvēra savas durvis tikšanās dalībniekiem. Šie jaunieši bija devušies ceļā, lai sastaptu citas etniskās un konfesijas izcelsmes kristiešus. Spēsim arī mēs, kā viņi, rast drosmi doties pretim citiem un uzņemt vienam otru, lai kur arī mēs dzīvotu!

Mēs dodamies ceļā! Tas ir šodienas aicinājums. Neļausim nedrošībai mūs pakļaut, bet drīzāk saskatīsim daudzās jaunās dzīves zīmes un nākotnes vēstnešus, kas mums ir visapkārt. Būsim vērīgi pret jaunām iniciatīvām, pat ja tās nav precīzi izstrādātas un bieži ir provizoriskas: mēs atrodam risinājumus, dodoties uz priekšu.

Eiropas tikšanās reizei Vroclavā „Priekšlikumiem 2020” esmu izvēlējies vārdus, ko iedvesmojusi poļu sievietes Urzulas Ledočovskas dzīve. Viņa bija svētā starp Kristus lieciniekiem un Eiropas pilsone pirms sava laika! Runājot par viņas dzīvi, kāds ir teicis: „Vienmēr kustībā, nekad bez saknēm.”

Pirms trīsdesmit gadiem, 1989. gada decembrī, mēs reiz jau bijām Vroclavā – Polijā notika pirmā Eiropas tikšanās austrumos no „dzelzs priekškara”. Krītot Berlīnes mūrim, cilvēku sirdis un prātus piepildīja jaunatrastās brīvības entuziasms. Kopš tā laika pasaule ir mainījusies: manī ir liela paļāvība uz to, ka jaunākās paaudzes atvērs jaunus mūsu laiku brīvības un taisnīguma ceļus.

Dzīvē un ticībā mēs esam svētceļnieki, reizēm pat svešinieki un zemes. Pārbaudījumu un prieka laikā atcerēsimies, ka Dievs ir uzticīgs un aicina mūs pastāvēt mūsu aicinājumā; Dievs jau gatavo miera nākotni.

Brālis Aloizs
Patiesības darbs
2019. gadā mūsu Tezē kopiena pārvarēja grūtu procesu, noskaidrojot patiesību saistībā ar seksuālās agresijas apsūdzībām, kurās iesaistīti brāļi. Lai turpinātu šo uzticēšanās ceļu, mēs vēlamies, lai viss taptu celts gaismā un lai cilvēki izstāstītu pieredzēto. Vairāk informācijas www.taize.fr/protection [http://www.taize.fr/protection]

1. Vienmēr kustībā... gatavi no jauna doties ceļā

Kungs teica Ābramam: „Ej projām no savas zemes, no vietas, kur esi dzimis, no tēva nama, uz zemi, ko es tev rādīšu!” 
(1. Mozus 12:1)

Ticībā mēs atbildam aicinājumam doties ceļā, atceroties, ka vienmēr iespējams jauns sākums, vienalga, vai mums klājas labi, vai arī saskaramies ar šķietami nepārvaramām grūtībām.

Pirmajās Bībeles nodaļās mēs sastopam vīru, vārdā Ābrams, kurš ir aicināts atstāt visu un doties ceļā, nezinot, kurp viņš dodas. Kopā ar sievu Sāru viņi kļūst par ceļiniekiem, svētceļniekiem, kurus vada paļāvība, ka Dievs parādīs viņiem ceļu.

Ieradušies jaunajā, Dieva dotajā zemē, Ābrams un Sāra dzīvo teltīs, aizvien būdami ceļā. Taču beigās viņu pārbaudījumi pārtop svētībā: Ābrams un Sāra atklāj to, ko nekad nebūtu atklājuši, paliekot mājās.

Bībeli raksturo šī dinamika: doties ceļā un pretim Dieva sagatavotai nākotnei. Ceļš var būt grūtību pilns – kad Dieva tauta pamet Ēģipti, tā klaiņo četrdesmit gadu.

Un Dievs pats kļūst par svētceļnieku, vadot un ejot kopā ar savu tautu: „Es būšu ar tevi, es sargāšu tevi visur, kur tu iesi.” (1. Mozus 28:15)

Vadot savu tautu cauri tuksnesim, Dievs māca ieklausīties viņa balsī un atver viņiem nenojaustas iespējas.

  • Izlasīsim vai pārlasīsim vienatnē vai kopā ar citiem dažus Bībeles stāstus, kuros Dievs aicina mūs doties ceļā: 
1. Mozus 28:10-15; 2. Mozus 13:17-22; 126. psalms; Jesajas 43:1-2; 
Mateja 2:13-23; Lūkas 10:1-9; Apustuļu darbi 11:19-26.

2. Vienmēr kustībā... pilnībā klātesoši apkārtējiem

Jēzus, izkāpis krastā, ieraudzīja lielo ļaužu pūli un sirdī iežēlojās par tiem, jo tie bija kā avis, kam nav gana. (Marka 6:34)

Jēzus atklāj sevi kā svētceļnieks, kam „nav kur galvu nolikt” (Mateja 8:20). Viņš dodas ceļā, lai pasludinātu šo labo vēsti: Dievs ir tuvu; Dievs darbojas, lai pārveidotu pasauli. Un Dievs aicina arī mūs piedalīties šajā projektā – cilvēces ģimenes atjaunošanā.

Ar savu dzīvi Jēzus Kristus rādīja mums, kā sākt: esot vērīgiem pret mazākajiem un ievainojamākajiem. Jēzus spēja būt tik vērīgs pret citiem tāpēc, ka viņš dziļi sakņojās Dievā. Katrā savas dzīves brīdī viņš ļāva sevi vadīt Svētajam Garam.

Ienākot pasaulē, Kristus pilnībā dalījās ar mūsu cilvēciskajiem apstākļiem. Caur savu nāvi pie krusta viņš cieta līdz galam un atklāja savu absolūto uzticību Dievam un mums. Caur savu augšāmcelšanos Kristus kļuva par liecinieku jaunajam sākumam, kuru Dievs savā mīlestībā dod cilvēcei.

Lielās nežēlības un pazemojuma apdraudēti, daudzi cilvēki uz zemes jūtas kā svešinieki. Sekojot Kristum, kristieši uzticas Dievam, kurš ļauj mums nenoslīkt vienaldzībā, bet apņēmības pilniem un solidāriem ar citiem sastapties ar īstenību.

II. gadsimtā nezināma autora vēstulē par kristiešiem ir teikts: „Viņi dzīvo katrs savā zemē, bet vienīgi kā svešinieki. Katra svešā zeme viņiem ir kā dzimtā, un katra dzimtene kā sveša.” (Vēstule Diognētam)

  • Meklēsim konkrētu aicinājumu, lai apliecinātu savā dzīvē Kristus uzmanību pret pašiem nabagākajiem.
  • Sadarbībā ar vietējām baznīcām pulcēsimies regulārās lūgšanās ap krustu un Kristus augšāmcelšanos.

3. Vienmēr kustībā... kopā ar trimdiniekiem

Kad svešinieks piemīt pie tevis, tavā zemē, nedari viņam pāri. Lai svešinieks, kas pie jums apmeties, jums ir kā savējais un mīli viņu kā sevi pašu, jo svešinieki jūs bijāt Ēģiptes zemē. (3. Mozus 19:33-34)

Visapkārt pasaulē sievietes, vīrieši un bērni ir spiesti pamest savu dzimteni vai izvēlas doties citur, lai atrastu nākotni. Viņu motivācija ir stiprāka par visiem šķēršļiem, kas stājas viņu ceļā.

Mēs visi vēlamies, lai tiktu saglabāta mūsu kultūras specifika, taču vai citu cilvēku uzņemšana nav viena no skaistākajām cilvēces dāvanām? Dabiski, ka svešinieku ierašanās rada sarežģītus jautājumus. Migrantu pieplūdums pareizi jāorganizē, tomēr, lai arī tas var radīt grūtības, tā var būt arī iespēja.

Gadās, ka vienā un tajā pašā pilsētā, apkārtnē vai ciemā cilvēki ir sveši cits citam, reizēm pat paaudzēm ilgi. Un dziļas nesaprašanās var būt arī starp vienas kultūras pārstāvjiem. Vai varam mēģināt sastapties ar tiem, kuriem nav tās pašas prioritātes vai pārliecības, kas mums?

Dodoties pretim citiem, neskatoties uz to, vai viņi ieradušies no tālienes vai nepazīti dzīvo mums līdzās, mēs nešaubīgi spēsim labāk saprast, ka viņi domā atšķirīgi no mums.

  • Nesamierināsimies tikai ar abstraktu informāciju vai statistiku, bet ieguldīsim laiku, lai iepazītos ar kāda migranta apstākļiem vai ar kādu ģimeni, kas ieradusies no citurienes, lai ieklausītos un saprastu viņu stāstus.
  • Starp tiem, kuriem materiāli nekā netrūkst, bet kuri, šķiet, nekur nepieder, ir arī jaunieši. Ģimenes saites ir pārrautas, un rezultāts var būt milzīga un dažreiz neredzama vientulība. Centīsimies būt uzmanīgi pret viņiem, iet līdzās šiem cilvēkiem, kuri reizēm mums ir pavisam tuvi un cieš no iekšējas trimdas.

4. Vienmēr kustībā... kopā ar visu radību

Atdzirdīti ir Kunga koki, Lebanona ciedri, ko viņš iestādījis, kur putni taisa ligzdas, svēteļi to galotnēs mājo. (..) Tik daudz tu esi radījis, Kungs! To visu tu esi radījis gudrībā! Zeme ir pilna tavas mantas! (104. psalms)

Saskārušies ar milzu briesmām, kas apdraud mūsu skaisto planētu, daudzi cilvēki, kā jauni, tā veci, jūtas bezspēcīgi un zaudē drosmi. Un tuvākajā laikā klimata katastrofas piespiedīs vēl vairāk cilvēku pamest savas mājas.

Tomēr ticība aicina mūs pretoties fatālismam un ciešanām. Bībeles sākumā mēs lasām: „Un Kungs Dievs ņēma cilvēku un iemitināja viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to sargā un apstrādā.” (1. Mozus 2:15) Ar šo poētisko stāstu Bībele uzsver, ka Dieva radošajā darbā mēs saņemam īpašu atbildību – rūpēties par zemi un saglabāt to. No jauna atklāt, ka esam integrāla radības daļa, – tas padara mūsu dzīves cilvēcīgākas.

Mūsu zeme ir Radītāja dārga dāvana, ko varam pieņemt ar pateicību un prieku. Zeme ir mūsu kopīgās mājas, un Dievs aicina mūs to pieskatīt visu radību un turpmāko paaudžu labad.

Iepretim klimata jomas kritiskajam stāvoklim mēs redzam parādāmies daudz dažādu iniciatīvu. Tās aizvien vairāk ietekmē kopīgo apziņu. Protams, nepietiek tikai ar individuālu praksi. Taču tā ir obligāts pārmaiņu nosacījums.

  • Ikviens no mums ir aicināts darboties savā līmenī: pārskatīt savu dzīvesveidu, vienkāršot, ko varam, pievērst uzmanību radības skaistumam.
  • Rūpēs par radību iespējams sniegt kopīgu dažādu konfesiju kristiešu liecību. Vai šī steidzamā nepieciešamība neveido aicinājumu vienoties ekumeniskās iniciatīvās? Dažas jau pastāv: viena no tām ir „zaļo baznīcu” tīkls, kuram Tezē pievienojās 2019. gada vasarā (skat. www.taize.fr/eco [http://www.taize.fr/eco]).

5. Vienmēr kustībā... vienmēr iekšēji noenkurojušies

Jēzus teica: „Kad tu lūdz, tad ieej savā kambarī un, durvis aizslēdzis, lūdz savu Tēvu apslēptībā, un tavs Tēvs, kas redz apslēptībā, tevi atalgos.” (Mateja 6:6)

Esam „svešinieki un viesi virs zemes” (Ebrejiem 11:13), tāpēc mums jāatrod tāda vieta, kur varam iekšēji noenkuroties, lai būtu mēs paši. Vai šāda noenkurošanās nevarētu notikt lūgšanā, draudzības dialogā ar Kristu?

Tiesa, mūsu paļāvība uz Kristu var būt trausla. Bet vai mēs varam Baznīcā atrast kopienu, kur varam paļauties cits uz citu, dalīties šaubās un jautājumos un savstarpēji atbalstīt viens otru savos meklējumos?

Konstanta atgriešanās pie šīs kopienas ar Dievu dod mums lielu brīvību. Ar savu mīlestību Dievs vēlas mūs izvest no mūsu individuālajām un kolektīvajām verdzības formām, palīdzot mums atbrīvoties no tā, kas traucē mūsu ceļam.

Kā mēs varam vienmēr būt kustībā, nekad nezaudējos savas saknes? Varbūt ļaujot mūsos pieaugt pārliecībai, ka Dieva valstība jau ir sākusi dīgt mūsos un mums apkārt?

Jā, ir tāda vieta, kur mūsu sirdis var rast mieru. Tas ir kā gravitācijas iekšējais centrs, kur, Jēzus saka, „jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm”. (Mateja 11:29)

Un Svētais Gars, labestības dvesma, pavadīs mūs
pat mūsu naktīs...


 [1]

[1Foto: Cédric Nisi

Printed from: http://www.taize.fr/lv_article27127.html - 21 January 2021
Copyright © 2021 - Ateliers et Presses de Taizé, Taizé Community, 71250 France