Brāļa Aloiza pārdomas

Eiropas tikšanās laikā katru vakaru brālis Aloizs uzrunā tikšanās dalībniekus. Pēc lūgšanas teksti tiek plublicēti šeit.

Otrdiena, 2019. gada 31. decembris

Mēs esam mūsu Eiropas tikšanās noslēgumā. Mēs vēlreiz sirsnīgi pateicamies tiem, kuri mūs uzņēma: ģimenēm, draudzēm, Vroclavas pilsētai un reģionam, kā arī poļiem no citiem reģioniem, kuri bija šeit, lai palīdzētu un parūpētos, ka mēs varam justies tik labi uzņemti.

Šajās kopā pavadītajās dienās mēs paudām savu vēlmi veidot mierā balstītu nākotni. Visupirms savās personīgajās dzīvēs, mūsu ģimenēs, vietās, kur mācamies un strādājam. Taču arī mūsu valstīs uz vēl tālāk, Eiropā un pasaulē.

Mēs esam savām acīm redzējuši mūsu lielo daudzveidību, un mēs varējām tajā rast prieku. Eiropas kontinentā katra valsts, katra tauta, katrs reģions dod ieguldījumu mozaīkas radīšanā, kura veido mūsu pasaules daļu. Tā vietā, lai censtos likt visam mūsu kontinentam izskatīties vienādi, mums vajadzētu novērtēt vietējās īpatnības un tradīciju un kultūru dažādību.

Neaizmirsīsim, ka vēsture dažkārt ir atstājusi dziļas rētas! Mēģināsim saprast, kā attīstās dažādās mūsu kontinenta daļas. Darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai atmaskotu, vispirms jau paši sevī, aizspriedumus, kas mums var būt pret citiem. Nebaidīsimies no mūsu kaimiņiem, ieklausīsimies viens otrā vairāk.

Brīvība, ko ieguva mūsu visu kontinents pirms 30 gadiem, bija grūti sasniedzama. Daudzi, it īpaši šeit Polijā, par to maksāja ļoti lielu cenu. Daļa savu apņēmību un nodošanos sakņoja ticībā, dažkārt riskējot ar savu dzīvību.

Šo cīņu par brīvību iezīmēja pārsteidzoši notikumi, viens no tiem - Polijas kristiešu piedošana vāciešiem pēc Otrā Pasaules kara. Tas veicināja izlīgšanu, jaunu sākumu, kas ir viens no mūsu kontinenta vēstures brīnumiem.

Ja pieminam tādus notikumus, kuri norisinājās spriedzes un nesaprašanos laikā, tad to darām, lai rastu cerību, ka arī tagad jauna nākotne ir iespējama. Kā šajās dienās esam to redzējuši dažādajās darbnīcās iztirzātajās tēmās, protams, ka izaicinājumi ir citi.

Tagad katrs no mums atgriezīsies mājās. Taču mēs apzināmies vēl vairāk kā jebkad, ka mēs esam daļa no lielas kopības, Baznīcas kopības. Šajā Vroclavas pilsētā jūs esat atjaunojuši Baznīcas seju.

Pasaulē, kura mainās, mums jāmeklē, kā paust Evaņģēliju arvien jaunos veidos. Mēs rodam piemēru Marijas pieejamībā un paļāvībā: vēl pavisam jauna, viņa piekrita neiedomājamam, kļūt par Kristus māti, tā pašķirot ceļu jaunam sākumam cilvēcei.

Pašreizējā cilvēces evolūcijas pagrieziena punktā ļausimies, lai mūs vada Kristus patiesība, pazemība un prieks! Tā mēs varēsim sagatavot ceļus, pa kuriem Dievs šodien nāk mūsu vidū. Dievs dos mums nepieciešamo izdomu, lai mēs dotos tuvāk rītdienas pasaulei, vienmēr esot kustībā, bet nekad bez saknēm.

Pirmdiena, 2019. gada 30. decembris

Mēs nupat lasījām vienu no pirmajām Bībeles lappusēm. Šis poētiskais radīšanas stāsts uzsver cilvēku atbildību pasaulē – rūpes par zemeslodi un tās pasargāšanu. Šo atbildību Dievs uzticēja cilvēcei.

Es vēlētos pateikties un iedrošināt jūs, jauniešus. Jūs šo atbildību uzņematies ļoti nopietni. Mēs Tezē esam pozitīvi iespaidoti redzot, cik daudzi no jums esat iesaistījušies dabas un biodiversitātes aizsardzībā un dzīvesveida vienkāršošanā.

Kopā ar citiem no manas paaudzes mums vajadzētu jums lūgt piedošanu par šīs atbildības pamešanu novārtā. Preču un pakalpojumu patēriņš ir ieņēmis pārāk lielu lomu, it kā laime būtu atkarīga tikai no tā. Jūs mūs iedrošināt mainīt dzīvesveidu, lai tas kļūtu saprātīgs un vairāk vērsts uz būtisko.

Jūs rīt lasīsiet “Priekšlikumos 2020. gadam”, ka šajā klimata un apkārtējās vides ārkārtas situācijā ir iespēja kopīgai dažādo kristīgo konfesiju liecībai. Jā, pastāv skaists aicinājums nākt kopā un satikties ekumēniskās iniciatīvās.

Lai stātos pretī šiem lielajiem šī laika izaicinājumiem, mums jāzina, kur balstīties. Šajās dienās mēs ļaujamies tikt šo vārdu iedvesmoti: “Vienmēr kustībā, nekad bez saknēm”. Būt vienmēr kustībā nenozīmē dzīvot pastāvīgā nestabilitātē; mums jāpaliek iesakņotiem tādā realitātē, kura ir nemainīga.

Es nesen runāju ar vienu no brīvprātīgajām, kura Tezē ir vairākus mēnešus. Viņa ir no Japānas, un viņa bija kādā no komandām, kuras dodas palīgā tiem, kurus skāra cunami Fukušimas reģionā. Es joprojām dzirdu viņas teikto: “Tur tik daudz cilvēku ir palikuši bez saknēm, viņi ir visu zaudējuši.”

Dažkārt ciešanu priekšā mēs jūtamies tik bezpalīdzīgi. Atcerēsimies, ka lūgšanas ceļš mums vienmēr ir atvērts. Vai tas ko maina, ja uzticam Dievam kādu cilvēku vai izaicinājumu, ar kuru saskaramies? Mēs to nezinām, un par laimi mēs nevaram precīzi izmērīt, kā Dievs atbild uz mūsu lūgšanām. Dievs tālu pārspēj mūsu aprēķinus.

Taču viens ir skaidrs: visu uzticot Dievam, mēs dziļi solidarizējamies ar apkārtējiem; mēs kļūstam vienoti ar paša Kristus solidaritāti, kurš šodien cieš kopā ar tiem, kuri ir pārbaudījumos. Lūgšana mūs ieved kustībā, tā mūs dara atbildīgus par citiem un pašiem par sevi.

Kad sākam lūgt, var gadīties, ka esam izklaidīgi, vai ka vārdi nāk tikai ar grūtībām. Atcerēsimies, ka mūsu pašos dziļumos Kristus Jēzus ir klātesošs, un viņš mūs pazīst. Mūsu lūgšana var būt nabadzīga, bet viņš izprot mūsu sirdis. Uzdrīkstēsimies paņemt atelpas brīžus kopā ar viņu, vienatnē vai skaistā lūgšanā kopā ar citiem.

Šovakar es vēlētos vēlreiz pateikties visiem tiem, kuri mūs uzņem, it sevišķi tiem, kuri ir atvēruši savu namu durvis, lai uzņemtu svētceļniekus, kā arī Vroclavas Baznīcu vadītājiem un pašvaldības pārstāvjiem. Kādi no viņiem ir kopā ar mums šeit šovakar.

Mūsu uzticības svētceļojums turpināsies. Pēc nedaudz vairāk kā gada tam būs ļoti īpašs posms: kopā ar jauniešiem no dažādām valstīm mēs dosimies uz Svēto zemi. Tas notiks 2021. gada februārī. Pēc mūsu tikšanās šī gada martā Beirūtā mēs vēlētos paust solidaritāti ar tiem, kuri iestājas par mieru Tuvajos Austrumos.

Īsi pirms tam notiks mūsu nākamā Eiropas tikšanās. Mēs pulcēsimies valstī, kuru visi ļoti mīlam. Mēs atgriezīsimies mūsu kontinenta Dienvidos. No 2020. gada 28. decembra līdz 2021. gada 1. janvārim mūs uzņems Turīnā.

Svētdiena, 2019. gada 29. decembris

Šovakar es gribētu jums pāris vārdos pastāstīt par kādu nesenu notikumu no mūsu uzticības svētceļojuma: par jauniešu tikšanos Keiptaunā, Dienvidāfrikā, kas notika atbildot uz pilsētas dažādo Baznīcu aicinājumu.

Dienvidāfrika ir liela valsts, kura pasaulei ir parādījusi protesta spēku pret aparteīdu, un kura ir rādījusi nevardarbīgu pārmaiņu piemēru. Taču pagātnes brūces joprojām ir dziļas – mūsu brāļi, kuri tur dzīvoja divus gadus, varēja būt tam liecinieki.

Baltādainajiem, melnādainajiem un tā sauktajiem krāsainajiem cilvēkiem ir atšķirīgi dzīvesstili, un viņi satiekas reti. Viņi dzīvo dažādās apkaimēs, starp kurām ir maz tiltu. Šādos apstākļos ir grūti aicināt cilvēkus savās mājās uz piecām dienām uzņemt kādu jaunieti, iepriekš nezinot, ar kādu izcelsmi viņš vai viņa būs – melnādains, baltādains vai metiss...

Kādā no sagatavošanās sanāksmēm kāda sieviete teica: “Protams, ka mums ir bail, bet mēs zinām, ka mums tas ir jādara”. Atvērt savas durvis svešiniekam nekad nav viegli. Keiptaunā šis izaicinājums bija vēl lielāks.

Tikšanās sākumā es 2000 jauniešiem teicu: “Mums nav īpašas vēsts no Tezē, ko jums piedāvāt. Jūs piedzīvojat vēsti, cits citu satiekot un viens otru uzņemot.”

Mūsu visu valstīs mēs esam aicināti uzņemt tos, kuri nāk no citurienes, reizēm no lielas tālienes. Tas mūs izaicina un var mums likt justies nedroši. Vienlaikus tas mūs ārkārtīgi bagātina. Jūs uzņemat Polijā daudz cilvēku no Ukrainas, kuri šeit ierodas strādāt. Šajā sakarā mums ir prieks, ka šajā tikšanās reizē otrā lielākā dalībnieku grupa pēc poļiem ir no Ukrainas.

Varu dalīties no mūsu pašu pieredzes Tezē, ka, uzņemot bēgļus, mēs paši daudz saņemam, varbūt pat vēl vairāk kā dodam. Protams, ka tas ne vienmēr ir viegli. Viens no lielākajiem pārbaudījumiem, ar ko mums nācās saskarties, bija kāda jauna vīrieša Samira nāve. Pēc tam tam, kad viņš bija pametis savu valsti, Sudānu, viņš piespiedu kārtā bija vergs Lībijā, un pēc tam šķērsoja Vidusjūru nedrošā laivā.

Taču ierodoties pie mums Francijā, sirds slimība paņēma viņa dzīvību tikai dažas nedēļas vēlāk. Tas bija liels šoks. Dažus mēnešus vēlāk man bija iespēja doties uz Sudānu un apciemot viņa māti. Es viņu sastapu viņas pieticīgajā mājā Kartumā. Viņas asaras bija nebeidzamas.

Un tad vienā brīdī viņa izslējās taisni un teica: “Dievs mums viņu deva, Dievs viņu no mums ņēma; lai slavēts Dieva vārds.” Es nekad neaizmirsīšu šo tikšanos. Es noglabāju savā sirdī šos vārdus, ko teica šī māte, kas ir musulmane.

Citi dzīvo kā svešinieki uz šīs zemes, ne tāpēc, ka viņi būtu no tālienes, bet tādēļ, ka viņi ir marginalizēti. Viņu ciešanas var būt saistītas ar vientulību, pamestību, piedzīvotu vardarbību, vai arī slimību, nedrošību vai bezdarbu… Dažas nabadzības formas ir acīmredzamas, taču citas ir daudz grūtāk pamanāmas.

Pat tad, ja viņiem nekā netrūkst materiālā ziņā, kādi šaubās par savas dzīves jēgu, jusdamies kā bez piederības, kā svešinieki uz zemes. Kā mēs varam viņiem tuvoties, uzklausīt un ļauties tikt viņu aizkustinātiem?

Vienkārša uzmanība pret apkārtējiem un brālība ir vienas no svarīgākajām vērtībām. Rīt no rīta draudzēs, kuras jūs uzņem, jūs varēsiet to pārdomāt un par to dalīties mazajās grupās ar šovakar dzirdētā Bībeles teksta palīdzību.

Atcerēsimies to, kā Jēzus apmelkēja slimos, izstumtos, svešiniekus. Tajā atradīsim iedvesmu rīcībai šodien, kad ir mūsu kārta.

Sestdiena, 2019. gada 28. decembris

Šī bija liela ierašanās un sagaidīšanas diena – novēlu jums labu tikšanās sākumu! Ir liels prieks būt visiem kopā šeit Vroclavā, un būt Polijā, valstī, kurā notikušas jau četras Eiropas tikšanās: divas šeit, viena Varšavā un iepriekšējo reizi - Poznaņā.

Jau šovakar vēlos pateikties visiem tiem, kuri mūs sagaida un uzņem. Cik skaista viesmīlība! Tas, ka visi jaunieši var tikt uzņemti ģimenēs – tā ir Evaņģēlija zīme. Polijā ir izplatīts teiciens: "Gość w dom, Bóg w dom" – “Kad mājās ir viesis, tad mājās ir Dievs”.

Šodien ierodoties jūs saņēmāt “Priekšlikumus 2020. gadam”. To nosaukums ir: “Vienmēr kustībā, nekad bez saknēm”. Ar šiem vārdiem pirms daudziem gadiem tika raksturota kādas poļu sievietes, Ursulas Ledočovskas, dzīve.

Sieviete, kas gāja pa priekšu savam laikam; viņa bija Eiropas pilsone, viesojoties daudzās valstīs, kurās sāka iesakņoties māsas no viņas Ursulīņu kongregācijas. Kādas no šīm māsām pašlaik dzīvo Tezē un kopā ar Svētā Andreja māsām palīdz mums uzņemt un pavadīt jauniešus.

Šeit, Polijā, ticība daudz cilvēkiem ir devusi dziļas saknes, un ir ļāvusi tiem pat bēdās un likstās rādīt apbrīnojamu drosmi un bezbailību. Tagad ir mūsu kārta, mēs gribētu padziļināt savas ticības saknes, uzņemot Dieva mīlestību pret katru vienu no mums. Mēs esam šeit pulcējušies lielā tautu, izcelsmes un viedokļu dažādībā. Šī dažādība neliedz mums piedzīvot vienotību. Tieši pretēji, tas nenoliedzami ved mūs cieši tuvu Dieva gribai uz mums: Dievs vēlas mūs pulcēt vienotībā caur Kristu, kurš ir vienotība. Šī vienotība dažādībā ir liecība, kas pārvar Baznīcas robežas. Mūsdienu pasaules izaicinājumu vidū un mulsinošajā laikā, ko piedzīvo Eiropas kontinents, mēs varam meklēt veidus kā nest šo vienotības vēsti arvien tālāk.

1989. gadā mēs bijām šeit Vroclavā – tas bija vēsturisks brīdis. Entuziasma un brīvības vēji virmoja un nesa cerību. Šodien šis jaunais uzticības svētceļojuma posms notiek daudz grūtākā situācijā.
Mūsu tikšanās līdz ar to ir vēl svarīgāka: mēs vēlamies vairot vienotību un solidaritāti, lai labāk nestu atbildību šajā pasaulē.
Šajā vienotībā un solidaritātē, ko tiecamies piedzīvot, mēs gribētu, lai nabadzīgākajiem ir sava vieta. Draudzēs, kuras jūs uzņem, jūs satiksiet cilvēkus, kuri palīdz izstumtajiem, slimniekiem, kuri apciemo cietumniekus, svešzemniekus un citus. Viņi ir cerības zīme.

Vienmēr kustībā, nekad bez saknēm. Šovakar mēs dzirdējām lasījumu no pirmās Mozus grāmatas, kurā mums tiek stādīta priekšā Ābrahama personība, un kurā izcelts tas, kā viņš pameta visu un, paļaujoties uz Dieva apsolījumu, kopā ar savu sievu Sāru devās ceļā uz viņiem nezināmu zemi.

Uzdrošināsimies būt radikāli kā viņi! Ticēsim, ka Dievs mūs vada. Dievs liek mums atstāt aiz sevis bailes, lai ieietu paļāvībā. Uzticība Dievam, uzticība apkārtējiem. Šī uzticība Dievam aicina mūs pamest mūsu maldinošo drošību.

Paļausimies uz Svētā Gara klātbūtni. Viņš dos mums drosmi pārbaudījumos, un arī izdomu, kas mums nepieciešama šajā cilvēces vēstures laikā, kad viss mainās galvu reibinošā ātrumā. Jā, Dievs mums liek atstāt aiz sevis bailes, lai ieietu uzticībā.

Printed from: http://www.taize.fr/lv_article27132.html - 12 August 2020
Copyright © 2020 - Ateliers et Presses de Taizé, Taizé Community, 71250 France