Vēstule 2006. gadam

Nepabeigtā Vēstule

Savas nāves dienas pēcpusdienā Brālis Rožē pasauca pie sevis kādu brāli un sacīja viņam: „Pieraksti kārtīgi šos vārdus!” Sekoja ilgs klusums, kura laikā brālis centās noformulēt savu domu. Tad viņš teica: „Tādā mērā, cik daudz mūsu kopiena rada cilvēces ģimenē iespējas paplašināt…” Un brālis apklusa, jo nogurums viņam traucēja pabeigt teikumu.

Šajos vārdos mēs no jauna sajūtam to degsmi, kas piemita Brālim Rožē, neskatoties uz viņa lielo vecumu. Ko viņš bija domājis ar vārdu „paplašināt”? Varbūt vēlējās teikt – darīt visu, lai ikvienam liktu labāk sajust to mīlestību, kas Dievam ir pret katru cilvēku bez izņēmuma, pret katru tautu. Brālis vēlējās, lai mūsu mazā kopiena izgaismotu šo noslēpumu ar savu dzīvi, caur vienkāršu apņemšanos dzīvot kopā ar citiem. Tāpēc mēs, brāļi, vēlamies atbildēt šim izaicinājumam kopā ar visiem, kas mūsu plašajā pasaulē tiecas pēc miera.

Pēdējās nedēļās pirms nāves Brālis Rožē bija sācis domāt par vēstuli, kurai bija jātiek publicētai Milānas tikšanās laikā. Viņš bija norādījis atsevišķas tēmas un da˛us savus tekstus, kurus vēlējās vēlreiz izcelt un no jauna pārstrādāt. Mēs apkopojām šos tekstus, kādi tie bija brāļa nāves brīdī, un izveidojām no tiem šo „Nepabeigto vēstuli”, kas tagad ir iztulkota 57 valodās. Šī vēstule ir kā pēdējie brāļa vārdi, kas mums palīdzēs turpināt doties uz priekšu pa ceļu, kurā Dievs „dara plašus mūsu soļus” (sal. Ps 18, 37).

Pārdomājot šo nepabeigto vēstuli 2006. gada tikšanās reizēs, kas notiks Tezē, nedēļu pēc nedēļas, vai citviet visā pasaulē, ikviens varēs meklēt veidu, kā lasītos vārdus piepildīt savā dzīvē.

Brālis Aloizs

„Es jums atstāju mieru, es jums dodu savu mieru.” [1] Kāds ir šis miers, ko Dievs mums dod?

Vispirms tas ir iekšējs miers, sirds miers. Tāds miers, kas ļauj uzlūkot pasauli ar cerības skatienu, pat ja bieži mēs pasauli redzam nežēlības un konfliktu plosītu.

Dieva miers ir arī atbalsts, lai mēs visā pazemībā spētu palīdzēt nest mieru tur, kur tas ir apdraudēts.

Miers pasaulē ir tik steidzami nepieciešams, lai atvieglotu ciešanas, jo īpaši tam, lai šodienas un rītdienas bērni nepazītu skumjas un nedrošību.

Savā evaņģēlijā svētais Jānis apbrīnojamā intuīcijā trīs vārdos izsaka to, kas ir Dievs: „Dievs ir mīlestība.” [2] Ja mēs aptversim šos trīs vārdus, mēs tiksim tālu, ļoti tālu.

Kas mūs piesaista šajos vārdos? Tas, ka tajos atrodam gaismas pilno pārliecību – Dievs nesūtīja Kristu pasaulē, lai tas kādu tiesātu, bet gan tāpēc, lai ikviens cilvēks zinātu, ka ir mīlēts, un varētu atrast ceļu uz vienotību ar Dievu.

Kāpēc ir tādi cilvēki, kas negaidot piedzīvo mīlestību un saprot, ka tiek mīlēti, ka ir piepildīti? Kāpēc ir citi, kuri jūtas nenovērtēti?

Kaut ikviens saprastu, ka Dievs ir ar mums pat visdziļākajā vientulībā. Katram cilvēkam viņš saka: „Tu esi dārgs manās acīs, tu esi vērtīgs man, un es tevi mīlu.” [3] Jā, Dievs var vienīgi dāvāt savu mīlestību, tajā ir viss Evaņģēlijs.

Vienīgais, ko Dievs no mums prasa un ko viņš mums dod, ir tas, lai mēs vienkārši pieņemtu viņa bezgalīgo žēlsirdību.

Patiesība, ka Dievs mūs mīl, reizēm ir grūti pieņemama. Taču, kad mēs atklājam, ka viņa mīlestība pāri visam ir piedošana, mūsu sirds tiek mierināta un pat pārveidota.

Un mēs kļūstam spējīgi Dievā aizmirst to, kas nomāc sirdi; viņā ir avots, kurā gūstama atjaunota dedzība.

Vai mēs pietiekami to apzināmies? Dievs tik ļoti mums uzticas, ka katram no mums dod savu aicinājumu. Kāds ir šis aicinājums? Viņš mūs mudina mīlēt tā, kā pats mīl mūs. Un nav dziļākas mīlestības kā iet līdz pat sevis paša atdošanai Dieva un citu cilvēku labā.

Cilvēks, kurš dzīvo no Dieva, izvēlas mīlēt. Un sirds, kas ir izvēlējusies mīlēt, spēj izstarot neierobežotu labestību. [4]

Katram, kurš cenšas mīlēt uzticībā, dzīve piepildās ar rāmu skaistumu.

Cilvēks, kurš izvēlas mīlēt un grib, lai viņa dzīve par to liecina, nonāk līdz vienam no pašiem būtiskākajiem jautājumiem: Kā atvieglot cilvēku sāpes un ciešanas gan tuvumā, gan tālumā?

Bet ko gan nozīmē mīlēt? Vai tas būtu dalīties pašu atstumtāko cilvēku ciešanās? Jā, tā tas ir.

Vai tas būtu kopt sirds labestību un spēt nesavtīgi atteikties no sevis citu dēļ? Jā, noteikti.

Un tātad: ko nozīmē mīlēt? Mīlēt nozīmē piedot, dzīvot izlīgšanā. [5] Un izlīgšana aizvien ir dvēseles pavasaris.

Mazajā kalnu ciematiņā, kurā es esmu dzimis, netālu no mūsu mājām dzīvoja kāda ļoti nabadzīga daudzbērnu ģimene. Bērnu māte bija mirusi. Viens no mazajiem, mazliet jaunāks par mani, bieži nāca pie mums, viņš bija iemīlējis manu māti kā savējo. Kādu dienu viņiem nācās mūsu ciematu atstāt, un šim bērnam nebija viegli to izdarīt. Kā lai mierina piecus sešus gadus vecu bērnu? Bija tā, it kā viņam trūktu nepieciešamās pieredzes, lai spētu saprast šo šķiršanos.

Neilgi pirms nāves Kristus apsolīja savējiem kādu mierinājumu, viņš apsolīja sūtīt Svēto Garu, kurš būs tiem par atbalstu un mierinātāju, kurš vienmēr paliks ar tiem kopā. [6]

Ikviena cilvēka sirdī viņš arvien turpina čukstēt: „Es neatstāšu tevi vienu pašu, es sūtīšu tev Svēto Garu. Pat ja tu atrodies dziļā bezcerībā, es esmu ar tevi kopā.”
Pieņemt Svētā Gara mierinājumu nozīmē klusumā un mierā censties uzticēt sevi viņam. Tad kļūst iespējams uzveikt arī smagus pārdzīvojumus, ja mums nākas ar tādiem saskarties.

Vai esam tik vāji, ka mums nepieciešams mierinājums?
Ikvienam gadās piedzīvot personīgus pārbaudījumus vai otra cilvēka ciešanas. Tas var būt tik smags trieciens, kas iedragā ticību un apdzēš cerību. Lai atgūtu ticības paļāvību un sirds mieru, reizēm ir nepieciešams būt pacietīgam pašam ar sevi.

Ir kādas sāpes, kas mūs skar īpaši spēcīgi: tās ir sāpes, ja nomirst kāds tuvinieks, kurš, iespējams, mums bija nepieciešams, lai turpinātu savu šīszemes ceļu. Tomēr šis pārbaudījums var tikt pārveidots, tādā gadījumā tas paver ceļu uz vienotību.

Arī cilvēkam, kurš atrodas uz sāpju robežas, var tikt atgriezts Evaņģēlija prieks. Dievs nāk izgaismot cilvēka sāpju noslēpumu, uzņemot mūs ciešā vienotībā ar viņu.
Un, lūk, mēs tiekam nostādīti uz cerības ceļa. Dievs neatstāj mūs vienus. Viņš mums ļauj iet pretī vienotībai, šai mīlestības vienotībai, kas ir Baznīca, vienlaikus tik noslēpumaina un tik nepieciešama…

Vienotības Kristus [7] dāvā mums šo milzīgo mierinājuma dāvanu.

Ja Baznīca kļūst spējīga dziedināt sirds sāpes, dāvājot piedošanu, līdzcietību, tad tā dara pieejamāku vienotības pilnību ar Kristu.

Kad Baznīca uzmanīgi cenšas mīlēt un saprast katra cilvēka noslēpumu, kad tā nenogurstoši uzklausa, mierina un dāvā dziedināšanu, tad Baznīca kļūst par to, kas tā ir savā gaismas pilnajā būtībā: skaidrs vienotības atspulgs.

Izlīgšanas un miera meklējumi pieprasa iekšēju cīņu. Tas nav viegls ceļš. Nekas paliekošs nerodas viegli. Vienotības gars nav naivs, tas pieprasa plašu sirdi un dziļu labvēlību, tas neuzklausa aizdomas.

Vai mēs katrs savā dzīvē turpināsim paļāvības un aizvien atjaunotas sirds labestības ceļu, lai būtu vienotības nesēji?

Šajā ceļā reizēm ir jāpiedzīvo neveiksmes. Tādos brīžos atcerēsimies, ka miera un vienotības avots ir Dievā. Mēs neļausimies izmisumam, bet gan lūgsim Svētā Gara palīdzību mūsu vājumā.

Visas dzīves laikā Svētais Gars mums dos spēku atsākt ceļu un iet no sākuma uz sākumu, pretī miera nākotnei. [8]

Tādā mērā, cik daudz mūsu kopiena rada cilvēces ģimenē iespējas paplašināt…

[1Jāņa 14,27.

[2I Jāņa 4,8.

[3Isaja 43,4.

[4Atklājot bērnu padomi 1974. gadā, Brālis Rozē sacīja: „Ja nebūtu mīlestības, kāda jēga dzīvot? Kāpēc turpināt dzīvi? Kāda mērķa dēļ? Tā ir mūsu dzīves jēga: būt mīlētiem uz visiem laikiem, līdz pat mūžībai, lai arī mēs spētu iet līdz pat nāvei mīlestības dēļ. Jā, laimīgs ir cilvēks, kurš nomirst no mīlestības.” Nomirt no mīlestības viņaprāt nozīmē mīlēt līdz galam.

[5„Dzīvot izlīgšanā”: grāmatā Vai sajūti laimi?, kas iznāca piecpadsmit dienas pirms Brāļa Rožē nāves, viņš vēl reizi skaidro, ko šie vārdi nozīmē viņam: „Vai drīkstu atkārtot to, ka mana vecmāmiņa no mātes puses bija intuitīvi atklājusi ekumeniskā aicinājuma būtību un pavēra man ceļu, kā to konkretizēt? Pēc Pirmā Pasaules kara viņu bija pārņēmusi spēcīga vēlēšanās, lai nevienam nenāktos piedzīvot to, ko viņa bija izcietusi, – kristieši Eiropā ieročiem rokās bija cīnījušies cits pret citu. Kaut viņi izlīgtu vismaz tāpēc, lai nepieļautu jaunu karu, vecāmāte domāja. Viņa bija evaņģēlisko kristiešu izcelsmes, taču, pati sevī piepildot izlīgšanu, viņa sāka iet uz katoļu baznīcu, vienlaikus nesaraujot saikni ar savējiem. Vecāsmammas dzīves liecības uzrunāts, būdams vēl pavisam jauns, es vēlāk atradu pats savu kristieša identitāti, samierinot sevī savas izcelsmes ticību un katoliskās ticības noslēpumu, vienlaikus ne ar vienu nesaraujot vienotību.”

[6Jāņa 14,18 un 16,7.

[7„Vienotības Kristus”: Brālis Rožē lietoja šo apzīmējumu jau 1986. gada 5. oktobrī, kad viņš uzņēma Tezē pāvestu Jāni Pāvilu II. Toreiz viņš sacīja: „Kopā ar brāļiem mēs ik dienu cenšamies, lai katrs jaunietis atklātu Kristu, nevis atšķirtības, bet gan „Vienotības Kristu” , kurš ir pilnībā klātesošs vienotības noslēpumā, kas ir viņa Miesa, Baznīca. Tajā tik daudzi jaunieši var atklāt, kam veltīt visu savu dzīvi, ejot līdz galam. Tajā viņiem ir viss nepieciešamais, lai kļūtu par uzticības radītājiem, par izlīguma nesējiem ne vien savā starpā, bet ietverot visas paaudzes, no pašiem vecākajiem līdz bērniem. Mūsu Tezē kopienā sekošana „Vienotības Kristum” ir kā uguns, kas deg mūsos. Mēs būtu gatavi iet līdz pasaules malai, lai meklētu ceļus, lai jautātu, aicinātu un izlūgtos, ja tas būtu nepieciešams, tomēr nekad tas nenotiek ārpusē, bet gan vienmēr paturot mūsos šo vienīgo vienotību, kas ir Baznīca.”

[8Pēdējās četrās rindkopās ir atkārtoti vārdi, kurus Brālis Rožē sacīja Lisabonas Eiropas tikšanās noslēgumā 2004. gadā. Tie ir pēdējie vārdi, ko viņš ir izteicis plašākai publikai.

Printed from: https://www.taize.fr/lv_article3053.html - 29 March 2024
Copyright © 2024 - Ateliers et Presses de Taizé, Taizé Community, 71250 France