Vēstule 2007

Vēstule no Kalkutas

Pirms trīsdesmit gadiem brālis Rožē kādu laiku dzīvoja Kalkutā. Kopā ar brāļiem un jauniešiem no dažādiem kontinentiem viņi mitinājās kādā nabadzīgā kvartālā un palīdzēja mātei Terēzei darbā ar pamestajiem bērniem un mirstošajiem. No turienes brālis Rožē pārveda Vēstuli Dieva tautai, kas tika publicēta sakarā ar jauniešu tikšanos Parīzes Dievmātes katedrālē. Vēlāk viņš kopā ar māti Terēzi uzrakstīja vairākus citus vēstījumus un trīs grāmatas.
 
Šis 1976. gadā Kalkutā pavadītais laiks kļuva par sēklu ilgstošai sadarbībai starp mūsu kopienu un Indijas kristiešiem. Ir sekojuši vairāki Indijas apmeklējumi, divas tikšanās Madrasā, indiešu jaunieši nepārtraukti apmeklē Tezē. Savukārt Kalkuta mums aizvien atgādina gan ļaužu postu, gan tādu cilvēku sejas, kas atdod savas dzīves pašiem nabadzīgākajiem, izstarojot gaismu.
 
Man šķita svarīgi atgriezties Kalkutā un organizēt tur tikšanos. Tā notika no 2006. gada 5. līdz 9. oktobrim, un uz to ieradās 6000 jauniešu, galvenokārt no Āzijas. Šī tikšanās bija iespēja piešķirt jaunu dimensiju mūsu „uzticības svētceļojumam”, būt kopā ar Āzijas jauniešiem viņu dzīves vietā, uzklausīt viņus un stiprināt viņu cerību. Vēstule no Kalkutas tika uzrakstīta pēc šīs tikšanās, un to bija paredzēts publicēt Zagrebas jauniešu tikšanās laikā.

Turpinot „uzticības svētceļojumu uz zemes”, šo pieredzi, kurā piedalās jaunieši no daudzām zemēm, mēs aizvien dziļāk apzināmies šo patiesību – visi cilvēki veido vienu ģimeni, un Dievs mājo ikvienā cilvēkā bez izņēmuma.

Indijā, tāpat kā citviet Āzijā, mēs atklājām, cik lielā mērā uzmanība, kas mums gluži dabiski ir jāpievērš Dieva klātbūtnei visā radībā, prasa cienīt otru cilvēku un to, kas viņā ir svēts. Šodien modernajās sabiedrībās ir tik būtiski atdzīvināt šo uzmanību pret Dievu un cieņu pret cilvēku.

Dievam katrs cilvēks ir svēts. Kristus uz krusta izstiepa savas rokas, lai apvienotu visu cilvēci Dievā. Viņš mūs sūta nest tālāk Dieva mīlestību, līdz pat zemes robežām, un tas vispirms ir jādara ar savas dzīves liecību. Kristus nekad mūs neaicina pielietot spēku attiecībās ar tiem, kas viņu nepazīst.

Tik daudzi jaunieši visā pasaulē ir gatavi atklāt vienotību cilvēces ģimenē. Viņus nodarbina viens jautājums – kā pretoties nežēlībai un diskriminācijai, kā uzveikt naida un vienaldzības sienas? Šādas sienas pastāv starp tautām, starp kontinentiem, taču arī pavisam tuvu ikvienam no mums, līdz pat cilvēka sirds iekšienei. Lēmums ir jāizdara mums pašiem – mīlēt, izvēlēties cerību.

Milzīgās problēmas, kas valda mūsu sabiedrībā, var radīt neticību. Izvēloties mīlestību, mēs atklājam brīvības telpu, kurā radīt nākotni gan sev pašiem, gan tiem, kas ir mums uzticēti.

Ar pavisam nelieliem līdzekļiem Dievs mūs dara par radītājiem kopā ar viņu, pat tādās vietās, kur apstākļi nešķiet labvēlīgi. Ja dosimies pie otra tukšām rokām, uzklausīsim, centīsimies saprast – ar to pietiks, lai kāda bezcerīga situācija būtu pārveidota.

Dievs mūs gaida pie tiem, kas ir nabadzīgāki nekā mēs. „Ko jūs esat darījuši vienam no šiem mazajiem, to jūs esat man darījuši.” [1] Kā ziemeļos, tā dienvidos milzīgā nevienlīdzība izraisa bailes par nākotni. Tomēr ir cilvēki, kas drosmīgi velta savu enerģiju tam, lai pārveidotu netaisnības struktūras.

Mēs visi, pajautāsim sev, kā mēs dzīvojam! Vienkāršosim savu dzīvi! Tā mēs atradīsim gatavību palīdzēt un sirds atvērtību pret citiem cilvēkiem.

Šodien pastāv neskaitāmas savstarpējas palīdzības iniciatīvas, kas pieejamas ikvienam. Jauna veida, taisnīgāka tirdzniecība vai mikro kredīti ir pierādījuši, ka var savienot ekonomisko izaugsmi ar solidāru attieksmi pret visnabadzīgākajiem. Ir cilvēki, kas uzmanīgi raugās, lai daļa viņu naudas kalpotu lielākam taisnīgumam.

Lai mūsu sabiedrība kļūtu cilvēciskāka, ir vērtīgi ziedot šim mērķim savu laiku. Ikviens no mums var uzklausīt un atbalstīt kādu, kaut tikai vienu cilvēku – atstātu bērnu, bez darba un bez cerības palikušu jaunieti, kādu nabagu, kādu sirmgalvi.

Izvēlēties mīlēt, izvēlēties cerību. Turpinot šo ceļu, mēs izbrīnīti atklājam, ka, pirms mēs ko esam darījuši, Dievs jau ir mūs izvēlējies, ikvienu no mums: „Nebīsties, es nosaucu tevi tavā vārdā, tu piederi man. Es esmu tavs Dievs, tu esi dārgs manās acīs, un es tevi mīlu.” [2]

Lūgšanā mēs paši un tie, kas mums ir uzticēti, nostājamies zem Dieva labvēlības pilnā skatiena. Viņš pieņem mūs tādus, kādi mēs esam, ar to, kas ir labs, taču arī ar visām iekšējām pretrunām, pat kļūdām. Evaņģēlijs mūs iedrošina – mūsu trauslums var kļūt par tiem vārtiem, pa kuriem Svētais Gars ienāk mūsu dzīvē.

Nu jau pirms trīsdesmit gadiem brālis Rožē Kalkutā rakstīja: „Lūgšana ir tev dots avots, lai mīlētu. Bezgalīgā pateicībā, atdod sevi ar visu miesu un dvēseli. Ik dienas pārdomā dažus Evaņģēlija vārdus, lai tā satiktos ar kādu, kas neesi tu pats, – ar Viņu, kurš augšāmcēlās! Ļauj, lai klusumā tevī piedzimst kāds dzīvs Kristus vārds, tā lai pēc tam tu to tūdaļ vari īstenot reālajā dzīvē."

Un, atstājot Kalkutu, viņš piebilda:
„Mēs dodamies ceļā, liela trūkuma dziļumā atklājuši pārsteidzošu šīs tautas vitalitāti. Esam satikuši cilvēkus, kas mums liecināja par citādu nākotni visiem. Dieva tautai ir brīnišķīga iespēja veicināt šīs nākotnes atnākšanu – tā ir izkaisīta pa visu zemi un tāpēc var rādīt cilvēces ģimenē savstarpējas dalīšanās piemēru. Šis piemērs būs diezgan spēcīgs, lai pieaugtu un spētu satricināt pašas iesīkstējušākās struktūras un radīt vienotību cilvēces ģimenē.” [3]

Šodien šis brāļa Rožē aicinājums iegūst jaunu aktualitāti. Izkaisījušies visā pasaulē, kristieši var uzturēt cerību, kas baro visus, – ar savu dzīvi liecinot par nedzirdēto vēsti, ka pēc Kristus augšāmcelšanās cilvēce vairs nav sadalīta.

Kā lai esam mīlestības Dieva liecinieki virs zemes, ja ļaujam, ka šķelšanās starp kristiešiem turpinās? Uzdrošināsimies iet pretī redzamai vienotībai! Kad mēs kopā vēršamies pie Kristus, kad sapulcējamies kopīgā lūgšanā, Svētais Gars mūs jau vieno. Pazemīgā lūgšanā mēs nemitīgi mācāmies piederēt cits citam. Vai mums būs drosme nekad vairs nerīkoties, nedomājot par citu vajadzībām?

Jo vairāk mēs tuvojamies Kristum un viņa Evaņģēlijam, jo vairāk tuvojamies cits citam.
Savstarpēji uzņemot citam citu, notiek dāvanu apmaiņa. Mūsu visu dāvanas ir nepieciešamas, lai šodien liktu sadzirdēt Evaņģēlija balsi. Tie, kas ir dāvājuši Kristum savu paļāvību, ir aicināti savu vienotību veltīt visu labā. Lai var atmirdzēt Dieva slavēšana.

Tad īstenojas skaistā Evaņģēlija līdzība: mazais sinepju graudiņš kļūst par vislielāko koku starp dārza augiem, un debesu putni nāk vīt savas ligzdas tā zaros. [4] Ja esam iesakņojušies Kristū, mēs sevī apjaušam, ka spējam atvērties pret visiem, arī pret tiem, kas nespēj Kristum ticēt vai kas ir vienaldzīgi. Kristus ir visu kalps, viņš nevienu nepazemo.

Vairāk kā jebkad agrāk mēs šodien varam izdzīvot vienotību pāri tautu robežām. Dievs mums dāvā savu elpu, savu Garu. Un mēs viņu lūdzam: „Vadi mūsu soļus par miera ceļu.” [5]

1 Uzsākot savu kalpojumu, pāvests Benedikts XVI rakstīja: „Visi cilvēki pieder vienai un tai pašai ģimenei.” (Vēstījums Pasaules miera dienai 2006)
Kalkutā kristieši ir minoritāte blakus citām lielām vēsturiskajām reliģijām. Indijā saspringtas starpreliģiju attiecības varēja novest līdz nopietnai vardarbībai. Tomēr savstarpēja cieņa ir būtiskākais attiecībās starp dažādu reliģiju ticīgajiem. Tiek cienītas katras tradīcijas svētku dienas, var pat dalīties svētku priekā.

2 Mums rakstīja kāds jauns libāņu ģimenes tēvs laikā, kad bombardēšana Tuvajos Austrumos kļuva intensīvāka te no vienas, te no citas puses: „Miers sirdī ir iespējams! Ja esi bijis pazemots, tevī var rasties kārdinājums atbildēt ar pazemojumu. Par spīti ciešanām, par spīti naidam, kas aizvien pieaug spēkā, par spīti atriebības kārei, kas mūsos ceļas vājuma brīžos, es ticu šim mieram. Jā, mieram šeit un tagad!”

3 Vairāki Tezē brāļi jau trīsdesmit gadus dzīvo Bangladešā, kuras iedzīvotāji gandrīz visi ir musulmaņi. Viņi dalās ikdienas sadzīvē ar visnabadzīgākajiem un pamestākajiem. Viens no brāļiem rakstīja: „Mēs aizvien vairāk atklājam, ka tie, kurus sabiedrība atstumj, tādēļ ka viņi ir vāji un šķietami nekam nederīgi, nes sevī Dieva klātbūtni. Ja mēs šos cilvēkus uzņemam, viņi mūs pamazām ved – no pasaules, kurā valda savstarpēja sacensība, uz tādu pasauli, kurā valda sirds vienotība. Lielajā reliģiju un kultūru dažādībā mūsu klātbūtne Bangladešā lai ir kā zīme tam, ka, kalpojot mūsu neaizsargātajiem brāļiem un māsām, tiek atvērts ceļš uz mieru un vienotību.”
Tas, ko māte Terēze uzsāka Kalkutā, turpina plaši atmirdzēt caur viņas māsām. Rūpes un mīlestība pret visnabadzīgākajiem ir tik skaidra Dieva mīlestības zīme. Un tik daudz citu cilvēku visā pasaulē izlemj doties uz priekšu pa vienu solidaritātes ceļu: kur gan mēs būtu šodienas pasaulē bez šiem cilvēkiem?

4 Netaisnība agri vai vēlu rada vardarbību. 20 % pasaules iedzīvotāju, kas dzīvo attīstītākajās valstīs, izmanto 80 % mūsu zemes dabisko resursu. Atbildības pilna enerģijas avotu un dzeramā ūdens izmantošana ir jautājums, kura risināšana kļūst aizvien neatliekamāka.

5 Sakarā ar brāļa Rožē bērēm brālis Marcellin Theeuwes no kartūziešu klostera Grande Chartreuse rakstīja: „Brāļa Rožē nāves dramatiskie apstākļi ir tikai ārējs ietērps, kas vēl vairāk parāda dienas gaismā to neaizsargātību, kuru brālis apzināti kopa – kā durvis, pa kurām, ja tāda būs Viņa izvēle, Dievs var ienākt katrā no mums.” (Skatīt arī 2 Korintiešiem 12, 10.)

6 Kāds 4. gs. kristietis labi paskaidro, kā lūgšana un pienākums papildina viens otru. Viņaprāt piedalīšanās Euharistijā mudina palīdzēt nabagiem: „Tu vēlies godināt Glābēja miesu? Viņš, kurš sacīja: Šī ir mana miesa, sacīja arī šos vārdus: Jūs mani redzējāt izsalkušu, bet nedevāt ēst. To, ko jūs neizdarījāt vienam no vismazākajiem, to jūs atteicāt man! Pagodini tāpēc Kristu, daloties savos labumos ar nabagiem.” (Svētais Jānis Hrizostoms, 50. sprediķis par Mateja evaņģēliju)

7 Jau pirmās paaudzes kristiešiem, lai arī viņi bija gluži maza minoritāte pasaules kontekstā, bija pārliecība, ka Kristus, atdodot savu dzīvību uz krusta, sagrauj sienu, kas šķir tautas citu no citas. (sal. Efeziešiem 2, 14-16.)

8 Kāds kristietis, kas dzīvoja Palestīnā 6. gs., raksta: „Iedomājieties, ka pasaule būtu aplis, tā centrs būtu Dievs un stari no apļa līnijas līdz centram – veidi, kā cilvēki dzīvo. Kad tie, kas vēlētos tuvoties Dievam, soļotu pretī apļa vidum, viņi vienlaikus tuvoties arī cits citam. Jo vairāk cilvēki tuvojas Dievam, jo vairāk tuvojas cits citam. Un, jo vairāk tuvojas cits citam, jo vairāk tuvojas Dievam.” (Dorotejs no Gazas, Pamācības VI)

9 „Baznīcas attiecības ar citām reliģijām iedvesmo divkārša cieņa: cieņa pret cilvēku viņa centienos atbildēt uz savas dzīves visbūtiskākajiem jautājumiem, un cieņa pret Gara darbību cilvēkā. (…) Katru autentisku lūgšanu pamudina Svētais Gars, kurš noslēpumainā veidā ir klātesošs ikvienā cilvēkā.” (Jānis Pāvils II, Redemptoris missio)
Mēs kā kristieši nedrīkstam slēpt, ka mūsu ticības sirds ir Kristus Jēzus, kurš vienreizējā veidā mūs savieno ar Dievu. (sal. 1 Timotejam 2, 5) Taču mums nav aizliegts patiess dialogs – tālu no tā! Šī absolūtā patiesībā mūs tieši mudina uz to, jo Jēzus vienreizējā būtība slēpjas viņa pazemībā. Tāpēc Viņa vārdā mēs nekad nedrīkstam citus uzlūkot no augšas, bet vienīgi uzņemt viņus un ļaut, lai viņi uzņem mūs.

10 Viens no tiem, kas mums šajā ceļā var palīdzēt, ir Dītrihs Bonhofers, kurš 20. gs. vistumšākajās stundās atdeva savu dzīvi mocekļa nāvē. Tikai dažus mēnešus pirms nāves viņš cietumā rakstīja šos vārdus, ko mēs tagad Tezē dziedam kā dziesmu:
Dievs, sakopo manas domas un cel tās pie sevis.
Tur, pie tevis, tavā gaismā tu mani neaizmirsti.
Pie tevis ir glābiņš, pie tevis ir pacietība.
Es nesaprotu tavus ceļus,
Bet tu zini, kāds ceļš ir ejams man.

[1Mateja 25, 40

[2Isaja 43, 1-4

[3Brālis Rožē, Vēstule Dieva tautai, 1976

[4Sal. Lūkasa 13, 18-21

[5Sal. Lūkasa 1, 79

Printed from: http://www.taize.fr/lv_article4554.html - 1 December 2020
Copyright © 2020 - Ateliers et Presses de Taizé, Taizé Community, 71250 France