Aicinājums uz kristiešu izlīgšanuKad mēs atstājām Ženēvu 1940. gadā, lai dibinātu Tezē kopienu, brāļa Rožē motivācija nāca caur šo atskārtu: lai kristieši būtu miera ieraugs cilvēcē, viņi nevar atstāt izlīgšanu savā starpā uz vēlāku laiku.Daudzus gadus vēlāk viņš šo personīgo ceļojumu raksturoja šādi: “Iezīmēts ar manas vecmāmiņas dzīves liecību, sekojot viņai es atradu pats savu kristīgo identitāti, samierinot sevī manu sākotnējo ticību ar katoliskās ticības noslēpumu, nesalaužot attiecības ne ar vienu.” Šis ceļš, ko atvēris brālis Rožē ir trausls; tas prasa daudz. Mēs neesam beiguši to pētīt. Kristū mēs piederam viens otram.Kad kristieši ir šķirti, Evaņģēlija vēsts kļūst nedzirdama. Kā lai mēs reaģējam uz jauniem sabiedrības izaicinājumiem, sevišķi uz sekularizācu un savstarpēju sapratni starp kultūrām, bez Svētā Gara dāvanu pienešanas, kas atrodamas katrā kristīgā ģimenē?Kā lai pasniedzam Kristus mieru visiem, ja mēs paliekam šķirti? Vairs ilgāk neizšķiedīsim tik daudz enerģiju pretojoties kristiešu vidū, dažreiz pat savu konfesiju ietvaros!Nāksim kopā daudz biežāk Dieva klātbūtnē, ieklausoties Vārdā, klusumā un slavēšanā: Reizi mēnesī vai katros trīs mēnešos mēs varam uzaicināt tos, kas dzīvo mūsu pilsētās, ciematos vai reģionos uz „izlīgšanas vigīliju”. [1] Lai sagatavotu šādu vigīliju, jaunieši var iet pie citiem, citu draudzi, citu kustību vai grupu un pat uzaicināt jauniešus, kas meklē ticību. Tad vēlme augs darīt kopā visiem visu, ko var izdarīt.Tas, kas mūs vieno ir daudz svarīgāks, nekā tas, kas mūs šķir: mums vajag šo realitāti izstarot ar savu dzīvi!
[1] Katru mēnesi mājaslapā www.taize.fr [http://www.taize.fr] (“Lūgšana un dziesma”) piedāvā šādas vigīlijas kārtību, tāpat arī Bībeles meditāciju, kura var ievadīt dalīšanās laiku pēc lūgšanas.Pats par sevi saprotams, ka šāda veida iniciatīva neaizvieto kalpošanu savā draudzē. |