Aicinājums uz kristiešu izlīgšanu

Kad mēs atstājām Ženēvu 1940. gadā, lai dibinātu Tezē kopienu, brāļa Rožē motivācija nāca caur šo atskārtu: lai kristieši būtu miera ieraugs cilvēcē, viņi nevar atstāt izlīgšanu savā starpā uz vēlāku laiku.Daudzus gadus vēlāk viņš šo personīgo ceļojumu raksturoja šādi:

“Iezīmēts ar manas vecmāmiņas dzīves liecību, sekojot viņai es atradu pats savu kristīgo identitāti, samierinot sevī manu sākotnējo ticību ar katoliskās ticības noslēpumu, nesalaužot attiecības ne ar vienu.”

Šis ceļš, ko atvēris brālis Rožē ir trausls; tas prasa daudz. Mēs neesam beiguši to pētīt.

Kristū mēs piederam viens otram.Kad kristieši ir šķirti, Evaņģēlija vēsts kļūst nedzirdama.

Kā lai mēs reaģējam uz jauniem sabiedrības izaicinājumiem, sevišķi uz sekularizācu un savstarpēju sapratni starp kultūrām, bez Svētā Gara dāvanu pienešanas, kas atrodamas katrā kristīgā ģimenē?Kā lai pasniedzam Kristus mieru visiem, ja mēs paliekam šķirti?

Vairs ilgāk neizšķiedīsim tik daudz enerģiju pretojoties kristiešu vidū, dažreiz pat savu konfesiju ietvaros!Nāksim kopā daudz biežāk Dieva klātbūtnē, ieklausoties Vārdā, klusumā un slavēšanā:

Reizi mēnesī vai katros trīs mēnešos mēs varam uzaicināt tos, kas dzīvo mūsu pilsētās, ciematos vai reģionos uz „izlīgšanas vigīliju”. [1]

Lai sagatavotu šādu vigīliju, jaunieši var iet pie citiem, citu draudzi, citu kustību vai grupu un pat uzaicināt jauniešus, kas meklē ticību.

Tad vēlme augs darīt kopā visiem visu, ko var izdarīt.Tas, kas mūs vieno ir daudz svarīgāks, nekā tas, kas mūs šķir: mums vajag šo realitāti izstarot ar savu dzīvi!

Dāvanu apmaiņa starp dažādām kristīgām tradīcijām jau ir sākusies. Mēs redzam Tezē, ka caur kopīgām lūgšanām un personīgām tikšanās, savstarpēja cieņa aug un ka šāda apmaiņa parādās dabīgi.

 

Katrā kristīgā tradīcijā daži ticības noslēpuma aspekti ir tikuši attīstīti labāk.

 

Austrumu kristieši vienmēr ir uzsvēruši Kristus augšāmcelšanos, kas jau pārmaina pasauli. Vai tas nav šī dēļ, ka daudzi no viņiem spēja izturēt ciešanu dekādes pagājušos gadsimtos? Austrumi ir saglabājuši mācību par baznīctēviem ar lielu precizitāti.Monasticisms, kuru tas deva Rietumiem, ir devis elpu kontemplācijai visā Baznīcā. Vai rietumu kristieši var kļūt atvērtāki šiem dārgumiem?

 

Reformācijas kristieši ir stingri uzsvēruši šīs Evaņģēlija patiesības: Dievs piedāvā savu mīlestību par brīvu un bez nosacījumiem; caur Viņa Vārdu Viņš nāk pie tiem, kas klausās un liek to lietā; vienkārša paļaušanās ticībā ved uz Dieva bērnu brīvību; kopīga dziedāšana atļauj Dieva Vārdam mūs pārņemt.Vai šīs vērtības nav svarīgas visiem kristiešiem?

 

Katoliskā Baznīca caur vēsturi ir paturējusi redzamu komūnijas universalitāti Kristū. Tā ir pastāvīgi meklējusi līdzsvaru starp vietējo Baznīcu un universālo Baznīcu. Viena bez otras nevar eksistēt.Komūnijas kalpošana visos līmeņos ir palīdzējusi uzturēt vienprātību ticībā.Vai tad visi kristītie nevarētu iet tālāk progresīvā sapratnē par šo kalpošanu?

 

Viņpus konfesijām ir steidzami jāattīsta arī dāvanu apmaiņa starp kontinentiem. Eiropas kristiešiem, piemēram, ir daudz kas jāsaņem no Baznīcām citos kontinentos. Pretī par to, ko šīs Baznīcas ir saņēmušas no Eiropas, šodien viņi var darīt zināmu šim kontinentam Evaņģēlija svaigumu..

 

Liecība un Kristus asinsliecinieki vada mūs uz vienu kopību.Viņi lolo mūsu cerību un mūsu apņemšanos meklēt redzamu vienotību starp visiem kristiešiem.