Bībeles teksti ar komentāru

Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. (Mateja 6:12)

Šī „Mūsu Tēvs” lūgšana atšķiras no pārējām. Tā ir ne tikai lūgšana Dievam, bet tā arī atsaucas uz lietām, ko darām mēs paši: ”kā arī mēs esam piedevuši„ vai „kā arī mēs piedodam”. Pirmajai versijai vairāk piekrīt Bībeles pētnieki, pēdējā tiek vairāk lietota ikdienā.

Ikviens, kas šādi lūdz „pasniedz sevi Dievam kā tikuma piemēru, ja mēs tā varam teikt, lūdzot Dievam, kas stāv pāri jebkuriem atdarinājumiem, nākt un mūs atdarināt”, ar izbrīnu raksta septītā gadsimta komentētājs Svētais Maksims Aliecinātājs (Saint Maximus Confessor).

Bet kurš gan var droši apgalvot, ka viņš piedošanas vārdā ir veicis ārkārtējas lietas, lai lūgtu Dievu darīt to pašu? Citur Bībelē ir norādīts uz saņemtas piedošanas pārākumu pār dāvātu piedošanu: „Tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs” (Kolosiešiem 3:13).

Neizmērojamā mīlestība, ar ko Dievs mūs piepilda, var ieplūst citu cilvēku dzīvēs caur piedošanu, ko mēs piedāvājam no savas puses. Tad kādēļ „Mūsu Tēvs” maina kārtību: vispirms mēs un tad - Dievs? Šie vārdi jāuztver burtiski: „piedot parādus” nozīmē kļūt nabagam. Ja piedošana nozīmē parādu atmešanu, tad vispirmām kārtām tas ir zaudējums.

Vēstulē Kolosiešiem piedošana ir izteikta vārdā, kas ietver nepelnītu un pilnīgu dāvanu: „Tas Kungs jums ir izrādījis žēlastību.” Vārds, ko parasti lietoja Jēzus, lai apzīmētu piedošanu, ir nabadzīgs un banāls. Tas nozīmē „atlaist”, kas nozīmē „atstāt mierā” vai „palaist vaļā”.

Lūdzot „piedot mums mūsu parādus”, mēs lūdzam Dievu „atlaist” mūsu parādus, kas mūs nomāc un tādējādi „palaist mūs vaļā”, ļaut mums sevi atbrīvot. Tāpat kā nabagie, mēs lūdzam Dievu neko no mums neprasīt, jo mums nav nekā, ko Viņam dot.

Atbrīvot mūsu pagātni no ļaunā, kam mēs esam izgājuši cauri, nav mūsu varā. Arī tajā mēs esam kā nabagie: mēs nevaram pārstāt just atkal un atkal no jauna šīs stiprās sāpes, ko mūsos ir atstājis mums nodarītais ļaunums.

Sacīt Dievam, „kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” nenozīmē lepni paziņot: „Redzi, cik es dāsni esmu piedevis.” Tas nozīmē tikai nākšanu pie Dieva kā nabagajiem, kas vairs nevēlas pieprasīt to, kas tiem pienākas.

Jo ir reizes, kad mēs klusībā skaitam un paturam pārestības, kas mums ir nodarītas, lai mēs vēlāk varētu piestādīt tādu kā rēķinu par nodarīto, ar visiem procentiem. Pat tad, ja liekas, ka šāds rēķins var mūs nomierināt, tas patiesībā mūs paralizē. Lai iegūtu brīvību, ko sniedz piedošana, mums ir jāatstāj aiz sevis viss, kas tikai sagādā mums skumjas.

  Kas ir tas, kas man traucē viegli piedot?

  Vai ir lietas, ko es nevaru vienkārši palaist vaļā? K es varu darīt tādā gadījumā?

  Vai es esmu gatavs/a kļūt par nabagu, lai atrastu to brīvību un prieku, ko sniedz piedošana?