Klusums un lūgšana
Ja mēs ieskatāmies vecākajā lūgšanu grāmatā, Psalmos, mēs redzam divus galvenos lūgšanas veidus. Viens ir žēlabas un sauciens palīgā. Otrs ir pateicības lūgšana un Dieva slavēšana. Tomēr, ieskatoties dziļāk, mēs redzam arī trešo lūgšanas veidu - bez lūgumiem vai skaidri izteiktas slavēšanas. Piemēram, 131.psalmā ir vienīgi klusums un pārliecība: „Es savu dvēseli apmierināju un klusināju [...] ceri uz To Kungu no šā laika mūžīgi!”
Reizēm lūgšana kļūst pavisam klusa. Mierpilnai kopā būšanai ar Dievu nevajag vārdu. „Es savu dvēseli apmierināju un klusināju kā no mātes krūts atšķirtu bērnu.” Gluži kā mierīgs bērns, kas ir pārstājis raudāt un ir mātes rokās, „mana dvēsele ir manī” Dieva klātbūtnē. Šai lūgšanai nevajag vārdu, varbūt tai nevajag pat domu.
Kā ir iespējams sasniegt iekšējo mieru? Dažreiz mēs it kā esam klusi, bet patiesībā mūsos norisinās lieli strīdi vai diskusijas, cīnoties ar iedomātiem sarunas biedriem vai ar mums pašiem. Dvēseles nomierināšanai ir nepieciešama īpaša veida vienkāršība: „Es netīkoju pēc lielām lietām, kas man būtu par augstām.” Klusums nozīmē atzīšanu, ka bailes un nemiers neko daudz nespēj panākt. Klusums nozīmē spēju uzticēt Dievam to, kas ir pāri savām paša spējām un nesasniedzams paša spēkiem. Pat pavisam īss klusuma brīdis ir kā svēta pietura, svētdienas atpūta, atelpas brīdis baiļu un uztraukumu vidū.
Domu radītā kņada var tikt salīdzināta ar vētru, kas pārsteidza mācekļus laivā Glilejas jūrā, kamēr Jēzus bija aizmidzis. Tāpat kā viņi mēs varam būt pilnīgi bezpalīdzīgi, pilni nemiera un nespējīgi sevi nomierināt. Bet Kristus var nākt palīgā arī mums. Līdzīgi kā viņš apsauca vēju un jūru un „iestājās pilnīgs klusums”, viņš var apklusināt mūsu sirdis, kad tās ir baiļu un uztraukumu pārņemtas (Marka 4). Paliekot klusumā, mēs uzticamies un ceram uz Dievu. Kāds no psalmiem ierosina, ka klusums ir uzskatāms pat par īpašu slavēšanas veidu. 65.psalma sākumā mēs esam pieraduši lasīt: „Slava pienākas tev, ak, Kungs!” (Bībeles angļu valodā English Standard Version) Šis ir no grieķu valodas ņemts tulkojums, bet patiesībā senebreju valodas teksts, kas sastopams vairākumā Bībeles versiju, tas skan: „Klusībā tu topi slavēts!”. Kad vārdi un domas apsīkst, Dievs tiek slavēts caur klusu izbrīnu un apbrīnu.
Dieva vārds: pērkons un klusums
Mozus runāja ar izraēliešiem Sinaja kalnā. Dieva vārdu ievadīja un tālāk turpināja pavadīt pērkons, zibens un aizvien pieaugoša taures skaņa (2. Mozus grāmata 19). Gadsimtus vēlāk, pravietis Elija atgriezās uz šī paša Dieva kalna. Viņš, gluži kā viņa senči, tur pieredzēja vētru, zemestrīci un uguni, un viņš bija gatavs klausīties Dievā, kas runāja caur pērkonu. Bet Dievs nebija nevienā no mums pazīstamajām varenajām parādībām. Kad beidzās viss troksnis, Elija dzirdēja „lēnu balsi”, un Dievs ar viņu runāja (1. Ķēniņu 19).
Vai Dievs runā ar skaļu balsi vai caur klusuma elpu? Vai mums vajadzētu kā piemēru izraudzīties Sinaja kalnā sapulcējušos cilvēkus vai pravieti Eliju? Tomēr tā varētu būt nepareiza izvēle. Biedējošās parādības, kas saistītas ar Dieva 10 Baušļu dāvanu, vēlreiz uzsver to svarīgumu. To turēšana vai atteikšanās no tiem ir dzīvības vai nāves jautājums. Redzot, ka bērns skrien tieši zem braucošas automašīnas, ir nepieciešams kliegt tik skaļi, cik iespējams. Līdzīgās situācijās pravieši izrunā Dieva vārdu tā, ka tas liek mūsu ausīm zvanīt.
Skaļi vārdi pavisam noteikti liek sevi sadzirdēt; tie ir iespaidīgi. Bet mēs arī zinām, ka tie tik tikko aizskar mūsu sirdis. Mēs tiem pretojamies, nevis tos uzņemam. Elijas pieredze rāda, ka Dievs nevēlas mums parādīt, uz ko viņš ir spējīgs, tā vietā Viņš vēlas būt saprasts un pieņemts. Dievs izvēlējās „lēnu balsi” (angļu valodas tulkojumā – pilnīga klusuma skaņu), lai runātu. Tas ir paradoksāli:
Dievs klusē, un tomēr runā
Kad Dieva vārds kļūst par „pilnīga klusuma skaņu”, tas ir daudz iedarbīgāks, lai izmainītu mūsu sirdis. Sinaja kalna lielā vētra lika akmeņiem drupt, bet Dieva klusais vārds spēj atlauzt cilvēka akmens sirdi. Elijam pašam šis pēkšņais klusums, visticamāk, bija biedējošāks nekā pērkons un vētra. Skaļās un varenās Dieva parādības bija viņam zināmā veidā pazīstamas. Dieva klusums, savukārt, bija mulsinošs, pavisam atšķirīgs no tā, ko Elija jau iepazinis iepriekš.
Klusums mūs sagatavo no jauna satikties ar Dievu. Klusumā Dieva vārds var aizsniegt mūsu sirds apslēptākos nostūrus. Klusumā, tas ir „asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu, un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu” (Ebrejiem 4:12). Klusumā mēs pārstājam slēpties un Kristus gaisma var mūs sasniegt, mūs dziedinot un pārveidojot pat to, par ko mēs kaunamies.
Klusums un mīlestība
Kristus saka: „Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis” (Jāņa 15:12). Mums ir nepieciešams klusums, lai pieņemtu šos vārdus un tos iedzīvinātu. Mēs esam uztraukuma pārņemti un nemiera pilni, mums ir tik daudz argumentu un iemeslu tik vienkārši nepiedot un nemīlēt. Bet kad mēs „apmierinām un klusinām savu dvēseli”, šie iemesli izrādās pavisam nesvarīgi. Iespējams, ka mēs dažkārt izvairāmies no klusuma, dodot priekšroku vienalga kādam troksnim, jo iekšējais klusums ir riskanta lieta: tas mūs padara tukšus un nabagus, sairdina rūgtumu un ved mūs uz sevis pasniegšanu kā dāvanu. Klusas un nabagas, mūsu sirdis ir Svētā Gara pārpludinātas, piepildītas ar beznosacījuma mīlestību. Klusums ir pazemīgs, tomēr drošs ceļš uz mīlestību.