«Dievs jums gatavo miera un nevis nelaimju nākotni; Viņš vēlas jums dāvāt nākotni un cerību.» [1]
Daudzi šodien ilgojas pēc miera nākotnes, pēc cilvēces, kas atbrīvota no vardarbības draudiem.
Ja ir tādi cilvēki, kas ir uztraukumu pārņemti par savu nākotni un tādēļ jūtas kā paralizēti, tomēr visā pasaulē ir arī izdomas pilni, radoši jaunieši.
Šie jaunieši neļauj sevi aizraut nomāktības lokā. Viņi zina, ka Dievs nav mūs radījis tāpēc, lai mēs paliktu pasīvi. Viņuprāt dzīve nav likteņa nejaušībām pakļauta. Viņi ir pārliecināti par to, ka cilvēka dzīvi var paralizēt skepticisms un bezcerība.
Tāpēc šie jaunieši no visas dvēseles cenšas sagatavot miera un nevis nelaimju nākotni. Vēl vairāk nekā viņi paši to apzinās, šie jaunieši jau spēj padarīt savu dzīvi par gaismu, kas staro ap viņiem.
Ir tādi, kas nes mieru un paļāvību vietās, kur valda satricinājumi un pretrunas. Taču tie paliek nelokāmi pat tad, ja pārbaudījumi vai neveiksmes nospiež plecus. [2]
Tezē vasaras vakaros zem zvaigžņu nosētām debesīm mēs pa saviem atvērtajiem logiem dzirdam jauniešus. Mēs paliekam izbrīnīti par to, cik viņu ir daudz. Tie meklē, lūdz. Un mēs sev sakām: viņu tiekšanās pēc miera un paļāvības ir kā šīs zvaigznes, mazas gaismiņas naktī.

Mēs dzīvojam laikā, kad daudzi sev jautā: bet kas tad ir ticība? Ticība ir vienkārša paļāvība uz Dievu, nepieciešamā paļāvības degsme, ko nemitīgi atgūstam dzīves laikā.
Katrā cilvēkā var būt šaubas. Tās nav nekas satraucošs. Mēs jo īpaši vēlamies ieklausīties Kristū, kurš čukst mūsu sirdīs: «Tev ir šaubas? Neuztraucies, Svētais Gars vienmēr paliek ar tevi.» [3]
Ir cilvēki, kas izdarījuši šo pārsteidzošo atklājumu: Dieva mīlestība spēj atplaukt arī šaubu skartā sirdī. [4]

Evaņģēlijā vieni no pirmajiem Kristus vārdiem ir šie: «Svētīgi sirds vienkāršie!» [5] Jā, svētlaimīgi tie, kas tiecas pēc vienkāršības, pēc sirds un dzīves vienkāršības.
Vienkārša sirds cenšas izdzīvot pašreizējo brīdi, saņemt katru dienu kā Dieva šodienu.
Vai gan vienkāršības gars nav saskatāms rāmā priekā un līksmībā?
Vienkārša sirds neuzskata, ka tā viena pati saprot ticībā visu. Tā sev saka: to, ko es esmu sapratusi nedaudz, citi zina labāk un ļauj man turpināt ceļu. [6]
Tas, ka darām savu dzīvi vienkāršāku, ļauj dalīties ar pašiem neaizsargātākajiem, lai remdētu viņu sāpes tur, kur ir slimības, nabadzība, izsalkums… [7]

Mūsu personīgā lūgšana arī ir vienkārša. Vai mēs domājam, ka, lai lūgtos, ir nepieciešams daudz vārdu? [8] Nē. Notiek tā, ka daži vārdi, reizēm neveikli, ir pietiekami, lai visu atdotu Dievam, gan mūsu bailes, gan cerības.
Atdodot sevi Svētajam Garam, mēs atradīsim ceļu, kas ved no uztraukuma uz paļāvību. [9] Un mēs Viņam sakām:

«Svētais Gars, dāvā mums
ik brīdi vērsties pie Tevis.
Tik bieži mēs aizmirstam, ka Tu mīti mūsos,
ka Tu lūdzies mūsos, ka Tu mīli mūsos.
Tava klātbūtne mūsos ir paļāvība
un nebeidzama piedošana.»

Jā, Svētais Gars iededz gaišumu mūsos. Lai tas būtu pavisam nespožs, tas atmodina sirdī vēlēšanos pēc Dieva. Un vienkārša vēlēšanās pēc Dieva jau ir lūgšana.
Lūgšana neattālina no pasaules raizēm. Tieši otrādi, nekas nav atbildīgāk kā lūgties: jo vairāk mēs izdzīvojam pavisam vienkāršu un pavisam pazemīgu lūgšanu, jo vairāk esam aicināti mīlēt un paust to ar savu dzīvi.

Kur rast vajadzīgo vienkāršību, lai izdzīvotu Evaņģēliju? Daži Kristus vārdi mūs apgaismo. Kādu dienu Viņš sacīja saviem mācekļiem: «Ļaujiet bērniem nākt pie manis, Dieva patiesības pieder tiem, kas ir viņiem līdzīgi.» [10]
Kurš pietiekami izteiks to, ko bērni spēj nodot caur savu paļāvību? [11]
Tāpēc mēs vēlamies jautāt Dievam: «Dievs, kas mūs mīli, dari mūs pazemīgus, dāvā mums lielu vienkāršību lūgšanā, attiecībās ar cilvēkiem, viesmīlībā…»

Jēzus Kristus ir nācis virs zemes nevis lai kādu tiesātu, bet gan lai pavērtu cilvēkiem ceļu uz vienotību.
Kopš diviem tūkstošiem gadu Kristus paliek klātesošs caur Svēto Garu, [12] un Viņa noslēpumainā klātbūtne konkretizējas redzamā komūnijā [13]: tā apvieno sievietes, vīriešus un jauniešus, kas aicināti kopā turpināt ceļu uz priekšu, nenošķiroties citam no cita. [14]
Tomēr savas vēstures gaitā kristieši ir piedzīvojuši neskaitāmus triecienus: nāca šķelšanās to starpā, kuri taču atsaucās uz vienu mīlestības Dievu.
Šodien ir steidzami nepieciešams atjaunot vienotību, tas nevar tikt nemitīgi atlikts uz vēlāku laiku, līdz pat laiku beigām. [15] Vai mēs darīsim visu, lai kristieši atmostos vienotības garam? [16]
Ir tādi kristieši, kas nekavējoties jau šodien izdzīvo savstarpēju vienotību tur, kur tie atrodas, pavisam pazemīgi, pavisam vienkārši. [17]
Caur savu pašu dzīvi viņi vēlētos darīt Kristu klātesošu daudziem citiem. Viņi zina, ka Baznīca nepastāv pati savam labumam, bet gan pasaulei, lai liktu tajā miera ieraugu.
«Komūnija» ir viens no skaistākajiem Baznīcas vārdiem: tajā nedrīkst būt savstarpējas bardzības, bet vienīgi skaidrība, sirds labestība, līdzcietība… un spēj atvērties svētuma durvis.

Evaņģēlijā mums ir ļauts atklāt šo pārsteidzošo patiesību: Dievs nerada ne bailes, ne uztraukumus, Dievs var vienīgi mūs mīlēt.
Caur sava Svētā Gara klātbūtni Dievs nāk pārveidot mūsu sirdis.
Un pavisam vienkāršā lūgšanā mēs varam nojaust, ka nekad neesam vieni: Svētais Gars uztur mūsos vienotību ar Dievu, nevis uz kādu brīdi, bet gan līdz dzīvei, kas nekad nebeidzas.