Īsziņa nakts vidū no kāda drauga. Anna vēl ilgi pēc tam atcerējās, kā viņa uzzināja par Brāļa Rožē nāvi pagājušā gada 16.augustā, kamēr viņa bija atvaļinājumā. “Mana pirmā reakcija bija izbrīns par to, kā var pastāvēt tāda vardarbība,” stāsta 28 gadus vecā skolotāja. “Man prātā ienāca Tezē ciemata tēls, baznīca, kas ir tik mierīga; šajā vidē tāda rīcība šķita neiederīga!” Tādējādi, kad viņa reģistrējās uz Tezē tikšanos Milānā – tā bija viņas ceturtā tikšanās – viņa brīnījās, kā tā varētu izdoties “bez Brāļa Rožē”. “Es un mani draugi bijām nedaudz norūpējušies,” viņa atzīstas.
Taču tikšanās, kas trešdienā sākās Milānā, notika “ierastajā kārtībā”, tik lielā mērā, ka jaunā francūziete varēja būt gandrīz pārsteigta: tā pati atmosfēra, tās pašas dziesmas, tās pašas lūgšanas … Visas šīs grupas no Austrumeiropas, poļi, lietuvieši, rumāņi un ukraiņi priecīgi sasaucas cits ar citu biezajā sniegā, kas bez pārtraukuma krīt šajā Itālijas pilsētā: 50 000 jauniešu, saskaņā ar organizatoru teikto, lielai daļai no viņiem ir gaiši zilās Pasaules Jauniešu Dienu mugursomas. Bet šeit, vairāk nekā šovasar Ķelnē, atmosfēra ir kontemplācijas pilna: vakarā lūgšanu klusums apņem milzīgo izstāžu parku.
“Faktiski,” saka Anna, skatoties uz sniegu, kas pārklāj turpu šurpu ejošo jauniešu bariņus, “Brālis Rožē ir šeit, starp mums.” “Tezē tikšanās bez Brāļa Rožē nedaudz līdzinās Pasaules Jauniešu Dienām bez Jāņa Pāvila II,” novēro tēvs Johans Bonnijs no Pontifikālās Padomes Kristiešu Vienotības Veicināšanai. “Ir skaidrs, ka Brālis Rožē bija šo tikšanos aizsācējs; viņš bija to izpausme. Un tomēr ir diezgan acīmredzami tas, ka ir notikusi pāreja: kopiena ir nodrošinājusi nepārtrauktību, un Brālis Aloizs ir viņu aizstājis bez reāla pārtraukuma.”
“Es tomēr gribētu, lai viņš būtu šeit…”
“Viņa klāt neesamība ir kā tukšums”, čukst jauns krievu pareizticīgais. Šī ir viņa septītā vai astotā Eiropas tikšanās; viņš īsti nav pārliecināts, kura. “Dažkārt Brālis Rožē kopā ar mums pusdienoja, viņš atceras, un es tomēr gribētu, lai viņš būtu šeit …” Tomēr skumju un dusmu laiks ir pagājis. Šovakar pēc lūgšanas jaunais vīrietis pat atrod konkrētu “nozīmi” Brāļa Rožē nāvei, “garīgu nozīmi”. “Ja mēs padomājam, ka viņš nodzīvoja gandrīz sešdesmit gadus savā klosterī un ka brutālā veidā pasaules vardarbība pārtrauca viņa dzīvi … Viņa fiziskā nāve ir absurda, bet mēs varam teikt, ka Brālis Rožē devās tieši uz sava ticības ceļa noslēgumu: viņš devās kā moceklis.”
Ir grūti to saprast, un Brālis Aloizs, Brāļa Rožē pēctecis, savā pirmajā meditācijā runā par “traģisko nāvi”, kas “paliek mums kā noslēpums”, atgādinot mums, kā Brālis Rožē uzsāka šo “uzticības svētceļojumu” pirms divdesmit astoņiem gadiem. Viņš turpina, “Savas dzīves laikā Brālis Rožē bieži uzdeva jautājumu: kāpēc cieš nevainīgie?” Un tagad viņš pats ir pievienojies to skaitam, kuru smagie pārdzīvojumi paliek bez izskaidrojuma.” Bet Brālis Aloizs atsakās tur apstāties, pamudinot jauniešus šodien sekot “pa ceļu, ko Brālis Rožē mums ir pavēris.” Ceļu, ko viņš apraksta vienā vārdā, “uzticība”, izteiciens, kas atkārtojas visas Tezē dibinātāja nepabeigtās vēstules garumā, un kura tikšanās laikā tika iedota visiem jauniešiem.
Klausoties viņā, Marija apstiprinoši saka, “Tagad mums ir jāskatās nākotnes virzienā.” Viņa ir ukrainiete, grieķu katoliete no Kijevas. “Šī nāve ir absurda, taču šodien mums ir jāiet tālāk un jācer.” Un viņa nocitē “Nepabeigtās vēstules” pēdējo teikumu: “Tādā mērā, cik daudz mūsu kopiena rada cilvēces ģimenē iespējas paplašināt …”
Meklējot uzticību un cerību
Paplašināt un rīkoties, tieši tā: šo četru dienu laikā Tezē tikšanās piedāvā jauniešiem vairāk nekā divdesmit seminārus pārdomām, diskusijām un personīgai liecībai. Jauniešus interesē šie piedāvājumi, jo Tezē 2005 paaudze, šķiet, īpaši meklē uzticību un cerību.
Annai, piemēram, šīs tikšanās nešaubīgi nozīmē nepieciešamu pauzi dzīvē, kas ir “mazliet pārāk aizņemta”. Bet galvenokārt tas ir veids, kā “pāri visam” turpināt dzīvot ticībā mūsu pasaulē: “Ja ir tik daudz jaunu cilvēku, kas ir gatavi pavadīt Jauno Gadu lūgšanās un nekomerciālā veidā, tas patiešām nozīmē, ka cerība pastāv,” viņa saka.
Uzticība un cerība ir tas, ko meklē arī Lūcija. 28 gadus veca slovākiete, šī ir viņas pirmā Tezē tikšanās. Viņa ir ārste, kas specializējas pediatrijā un vēža ārstēšanā. Par savu darbu, kur cerības saglabāšana ir “pamatā”, viņa runā atturīgi. “Ne tāpēc, ka mums ir ticība, tas atvieglo sarežģītas diagnozes paziņošanu slima bērna vecākiem,” viņa atzīst. “Bez šaubām, mēs spējam izteikt cerību ar mūsu attieksmi vairāk nekā ar vārdiem.”
Līdzīgi domā arī Marselīns, jauns portugālis pēc izcelsmes no Togo. Viņaprāt uzticība, par kuru runā Brālis Rožē ir “uzticība, kas vispirms ir iekšēja, kas ietekmē mūsu attieksmi: mēs varam pārveidot pasauli tikai no iekšpuses, kā to darīja Brālis Rožē.” “Tā ir taisnība,” saka Sofija, arī portugāliete, “Brālim Rožē bija spējas runāt par lietām, kas mums pieskaras no iekšpuses.” Un viņa turpina izstāstot, ka iepriekšējā gadā Lisabonā Brāļa Rožē uzruna par mieru viņai ļoti “pieskārās”.
“Neapšaubāmi, jo cerība mājo vispirms savstarpējās attiecībās, un Brālis Rožē zināja, kā šīs attiecības iedzīvināt,” piebilst tēvs Konstantino Fiore. Šim jaunajam priesterim no Milānas Frančeska Romana draudzes, vienas no 350 draudzēm, kas uzņēma dalībniekus, cerība dzimst ne no runām vai lomām: “Jūs nevarat aizsniegt kāda sirdi, kā tikai caur attiecībām.” Tāpēc jaunais diecēzes priesteris atzīmē ar zināmu nostaļģiju, cik ļoti trūkst Brāļa Rožē klātbūtnes. “Viņš nesamierinājās vienīgi ar vārdiem par cerību. Viņš to izdzīvoja.”
Isabelle de Gaulmyn, La Croix, 2005.gada 30.decembris
Nākamā Tezē Eiropas jauniešu tikšanās notiks Zagrebā, no 2006.gada 28.decembra līdz 2007.gada 1.janvārim, kā atbilde uz kardināla Jozefa Bozanika, Zagrebas arhibīskapa un Horvātijas Bīskapu konferences prezidenta, uzaicinājumu.