„Es jums atstāju mieru, es jums dodu savu mieru.” [1] Kāds ir šis miers, ko Dievs mums dod?

Vispirms tas ir iekšējs miers, sirds miers. Tāds miers, kas ļauj uzlūkot pasauli ar cerības skatienu, pat ja bieži mēs pasauli redzam nežēlības un konfliktu plosītu.

Dieva miers ir arī atbalsts, lai mēs visā pazemībā spētu palīdzēt nest mieru tur, kur tas ir apdraudēts.

Miers pasaulē ir tik steidzami nepieciešams, lai atvieglotu ciešanas, jo īpaši tam, lai šodienas un rītdienas bērni nepazītu skumjas un nedrošību.

Savā evaņģēlijā svētais Jānis apbrīnojamā intuīcijā trīs vārdos izsaka to, kas ir Dievs: „Dievs ir mīlestība.” [2] Ja mēs aptversim šos trīs vārdus, mēs tiksim tālu, ļoti tālu.

Kas mūs piesaista šajos vārdos? Tas, ka tajos atrodam gaismas pilno pārliecību – Dievs nesūtīja Kristu pasaulē, lai tas kādu tiesātu, bet gan tāpēc, lai ikviens cilvēks zinātu, ka ir mīlēts, un varētu atrast ceļu uz vienotību ar Dievu.

Kāpēc ir tādi cilvēki, kas negaidot piedzīvo mīlestību un saprot, ka tiek mīlēti, ka ir piepildīti? Kāpēc ir citi, kuri jūtas nenovērtēti?

Kaut ikviens saprastu, ka Dievs ir ar mums pat visdziļākajā vientulībā. Katram cilvēkam viņš saka: „Tu esi dārgs manās acīs, tu esi vērtīgs man, un es tevi mīlu.” [3] Jā, Dievs var vienīgi dāvāt savu mīlestību, tajā ir viss Evaņģēlijs.

Vienīgais, ko Dievs no mums prasa un ko viņš mums dod, ir tas, lai mēs vienkārši pieņemtu viņa bezgalīgo žēlsirdību.

Patiesība, ka Dievs mūs mīl, reizēm ir grūti pieņemama. Taču, kad mēs atklājam, ka viņa mīlestība pāri visam ir piedošana, mūsu sirds tiek mierināta un pat pārveidota.

Un mēs kļūstam spējīgi Dievā aizmirst to, kas nomāc sirdi; viņā ir avots, kurā gūstama atjaunota dedzība.

Vai mēs pietiekami to apzināmies? Dievs tik ļoti mums uzticas, ka katram no mums dod savu aicinājumu. Kāds ir šis aicinājums? Viņš mūs mudina mīlēt tā, kā pats mīl mūs. Un nav dziļākas mīlestības kā iet līdz pat sevis paša atdošanai Dieva un citu cilvēku labā.

Cilvēks, kurš dzīvo no Dieva, izvēlas mīlēt. Un sirds, kas ir izvēlējusies mīlēt, spēj izstarot neierobežotu labestību. [4]

Katram, kurš cenšas mīlēt uzticībā, dzīve piepildās ar rāmu skaistumu.

Cilvēks, kurš izvēlas mīlēt un grib, lai viņa dzīve par to liecina, nonāk līdz vienam no pašiem būtiskākajiem jautājumiem: Kā atvieglot cilvēku sāpes un ciešanas gan tuvumā, gan tālumā?

Bet ko gan nozīmē mīlēt? Vai tas būtu dalīties pašu atstumtāko cilvēku ciešanās? Jā, tā tas ir.

Vai tas būtu kopt sirds labestību un spēt nesavtīgi atteikties no sevis citu dēļ? Jā, noteikti.

Un tātad: ko nozīmē mīlēt? Mīlēt nozīmē piedot, dzīvot izlīgšanā. [5] Un izlīgšana aizvien ir dvēseles pavasaris.

Mazajā kalnu ciematiņā, kurā es esmu dzimis, netālu no mūsu mājām dzīvoja kāda ļoti nabadzīga daudzbērnu ģimene. Bērnu māte bija mirusi. Viens no mazajiem, mazliet jaunāks par mani, bieži nāca pie mums, viņš bija iemīlējis manu māti kā savējo. Kādu dienu viņiem nācās mūsu ciematu atstāt, un šim bērnam nebija viegli to izdarīt. Kā lai mierina piecus sešus gadus vecu bērnu? Bija tā, it kā viņam trūktu nepieciešamās pieredzes, lai spētu saprast šo šķiršanos.

Neilgi pirms nāves Kristus apsolīja savējiem kādu mierinājumu, viņš apsolīja sūtīt Svēto Garu, kurš būs tiem par atbalstu un mierinātāju, kurš vienmēr paliks ar tiem kopā. [6]

Ikviena cilvēka sirdī viņš arvien turpina čukstēt: „Es neatstāšu tevi vienu pašu, es sūtīšu tev Svēto Garu. Pat ja tu atrodies dziļā bezcerībā, es esmu ar tevi kopā.”
Pieņemt Svētā Gara mierinājumu nozīmē klusumā un mierā censties uzticēt sevi viņam. Tad kļūst iespējams uzveikt arī smagus pārdzīvojumus, ja mums nākas ar tādiem saskarties.

Vai esam tik vāji, ka mums nepieciešams mierinājums?
Ikvienam gadās piedzīvot personīgus pārbaudījumus vai otra cilvēka ciešanas. Tas var būt tik smags trieciens, kas iedragā ticību un apdzēš cerību. Lai atgūtu ticības paļāvību un sirds mieru, reizēm ir nepieciešams būt pacietīgam pašam ar sevi.

Ir kādas sāpes, kas mūs skar īpaši spēcīgi: tās ir sāpes, ja nomirst kāds tuvinieks, kurš, iespējams, mums bija nepieciešams, lai turpinātu savu šīszemes ceļu. Tomēr šis pārbaudījums var tikt pārveidots, tādā gadījumā tas paver ceļu uz vienotību.

Arī cilvēkam, kurš atrodas uz sāpju robežas, var tikt atgriezts Evaņģēlija prieks. Dievs nāk izgaismot cilvēka sāpju noslēpumu, uzņemot mūs ciešā vienotībā ar viņu.
Un, lūk, mēs tiekam nostādīti uz cerības ceļa. Dievs neatstāj mūs vienus. Viņš mums ļauj iet pretī vienotībai, šai mīlestības vienotībai, kas ir Baznīca, vienlaikus tik noslēpumaina un tik nepieciešama…

Vienotības Kristus [7] dāvā mums šo milzīgo mierinājuma dāvanu.

Ja Baznīca kļūst spējīga dziedināt sirds sāpes, dāvājot piedošanu, līdzcietību, tad tā dara pieejamāku vienotības pilnību ar Kristu.

Kad Baznīca uzmanīgi cenšas mīlēt un saprast katra cilvēka noslēpumu, kad tā nenogurstoši uzklausa, mierina un dāvā dziedināšanu, tad Baznīca kļūst par to, kas tā ir savā gaismas pilnajā būtībā: skaidrs vienotības atspulgs.

Izlīgšanas un miera meklējumi pieprasa iekšēju cīņu. Tas nav viegls ceļš. Nekas paliekošs nerodas viegli. Vienotības gars nav naivs, tas pieprasa plašu sirdi un dziļu labvēlību, tas neuzklausa aizdomas.

Vai mēs katrs savā dzīvē turpināsim paļāvības un aizvien atjaunotas sirds labestības ceļu, lai būtu vienotības nesēji?

Šajā ceļā reizēm ir jāpiedzīvo neveiksmes. Tādos brīžos atcerēsimies, ka miera un vienotības avots ir Dievā. Mēs neļausimies izmisumam, bet gan lūgsim Svētā Gara palīdzību mūsu vājumā.

Visas dzīves laikā Svētais Gars mums dos spēku atsākt ceļu un iet no sākuma uz sākumu, pretī miera nākotnei. [8]

Tādā mērā, cik daudz mūsu kopiena rada cilvēces ģimenē iespējas paplašināt…