TAIZÉ

Tikšanās Strasbūrā

Brāļa Aloīza pārdomas

 
Tikšanās laikā katru vakaru vakara lūgšanas beigās brālis Aloīzs runās ar tikšanās dalībniekiem. Šo pārdomu teksts tiks publicēts šajā sadaļā.

— 

Brālis Aloizs Strasbūrā, sestdienas, 2013. gada 28. decembra, vakarā

Kā miera un uzticības svētceļnieki esam ieradušies Strasbūrā – šajā pilsētā Eiropas reģionā, kurš pēc divdesmitā gadsimta briesmīgajiem kariem šodien kļuvis par izlīguma simbolu.

Gribam sākt ar pateicību tiem, kas mūs šeit uzņem. Cik brīnišķīga viesmīlība! Kad šovakar atgriezīsieties mājās, nododiet šo paldies ģimenēm, kas jūs uzņem. Tas, ka visi jaunieši, kuri ieradušies uz tikšanos, tiek uzņemti ģimenēs abās robežas pusēs, apliecina cerību.

Nupat Evaņģēlija lasījumā dzirdējām, kā Jēzus aicina sev sekot Leviju. Stāstam vajadzētu mūs izaicināt. Levijs seko Jēzum bez vilcināšanās. Un pēc tam sarīko lielu mielastu kopā ar visdažādākajiem ļaudīm.

Arī mēs šajās dienās gribētu pieredzēt ko līdzīgu Levija mielasta atspulgam. Izvēloties sekot Jēzum, mēs saprotam, ka pie šī galda ir vieta pilnīgi visiem, tātad – arī ikvienam no mums. Nevis tādēļ, ka mēs atbilstu viņa aicinājumam, bet tāpēc, ka viņš mūs mīl. Jēzus pat īpaši pagodina tos, kuri šķiet esam tālu no Dieva vai paši jūtas šķirti no viņa.

Jēzus dāvā savu draudzību visiem, un to mēs varam pieredzēt arī pašu vidū. Tie, kas Kristu mīl, ejot viņa soļos, veido plašu draudzības kopienu visapkārt pasaulei.

Vai radīt un nostiprināt šādu draudzības kopienu varētu būt kristiešu ieguldījums mūsu sabiedrības nākotnē? Mums jāstājas pretī tik daudziem izaicinājumiem: bezdarbam, nestabilitātei, plaisai starp katras valsts bagātākajiem un nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, plaisai starp tautām, arī vides degradācijai. Daudzi jaunieši tiecas pēc pavisam cita veida ekonomikas kārtības.

Vai atbildes uz šiem izaicinājumiem maz ir iespējams atrast, neradot šīs jaunās draudzība saites? Kristus caur Svēto Garu aicina mūs atmest sāncensības garu, kas nes sev līdzi pretrunas un netaisnību, un kļūt par draudzības veidotājiem, miera nesējiem.

Kristus aicina mūs paplašināt savas draudzības loku. Un tas izdarāms pavisam vienkārši, līdzīgi kā to darīja Jēzus – kopīgā maltītē, apciemojumā un, jo īpaši, visapkārt sniedzot piedošanu un uzticēšanos. Mēs varam būt uzticības svētceļnieki ar mūsu pašu dzīvēm.

Rīt no rīta jūs dalīsieties kopīgās pārdomās. Tikšanās bukletā atrodami četri priekšlikumi 2014. gadam. Tie jums palīdzēs gan šajās dienās, gan vēlāk, pēc atgriešanās mājās, meklēt redzamu vienotību un draudzību starp tiem, kuri mīl Kristu, jeb, citiem vārdiem sakot, starp tiem, kuri uzticas Kristum, un arī starp visiem tiem, kuri vēlas šajā pasaulē liecināt par draudzību.

— 

Brālis Aloizs Strasbūrā, svētdienas, 2013. gada 29. decembra, vakarā

Šodien jūs sev uzdevāt jautājumu, kā veidot draudzības saites. Taču mēs vēlētos doties tālāk: pretī šīs draudzības avotam. Tādējādi šīs dienas varētu sniegt iespēju padziļināt mūsu ticību.

Nupat lasītajā Evaņģēlijā Kristus mūs sauc par saviem draugiem. Tas nozīmē, ka mums aizvien tiek dāvāta Dieva mīlestība. Viņa mīlestība ir visas pārējās mīlestības un draudzības avots. Mūsu ticība Dieva mīlestībai nevar būt vien nepastāvīga jūsma, kas sniedz apmierinājumu. Mūsu ticībai jākļūst par pieaugušu ticību.

Dieva mīlestības izpratnes meklējumos mēs reizēm esam kārdināti padoties, jo jūtamies pārņemti ar visu apkārtējo vai arī tāpēc, ka mūsu spēki ir iztērēti, mēģinot sakārtot kādas konkrētas savas dzīves detaļas.

Ticība nav sistēma, kas piedāvā pilnīgi visa skaidrojumu. Nedz mūsu dzīvēs, nedz pasaulē kopumā Dievs nerīkojas, vienkārši piepildot mūsu alkas. Tāpēc katrā no mums līdzās ticībai var pastāvēt šaubas. Iespējams, laika gaitā mēs kļūstam aizvien jūtīgāki pret Dieva neizprotamību. Tai nevajadzētu mūs biedēt!

Gluži otrādi, šī neizprotamība var mūs vest dziļumā, kur meklēt uzticības avotu Dievam. Ciešanu un neveiksmju pieredze var mums palīdzēt aizvien dziļāk uzticēties Dieva mīlestībai, kas sniedzas pāri visam, pāri mūsu iespējām.

Kā lai rodam paļāvību? Mūs var stiprināt divas pieejas. Vispirms mums Dieva priekšā jābūt klusiem. Protams, mēs drīkstam kā bērni paust Dievam savas vēlmes, taču varam doties arī tālāk! Lūgšana nenozīmē tikai prasīt pēc vienas vai otras lietas, tā nozīmē atvērties Dievam savas sirds klusumā, nostāties zem viņa mīlošā skatiena.

Kristus mūs sauc par draugiem tāpēc, ka Dievs meklē mūsu mīlestību. Jā, es esmu trausls un nepilnīgs, taču Dievs ilgojas pēc mīlestības, kuru paužu savā nabadzīgajā lūgšanā.

Otra pieeja ir – raudzīties uz Kristu, klausīties viņā. Pat būdams Dieva Dēls, Jēzus piedzīvoja Dieva klusēšanu. Caur savu nāvi un augšāmcelšanos viņš uzņēmās mūsu visu dzīvju traģēdiju – mūsu neveiksmes, vainas, nežēlību.

Jēzus ticēja Dieva mīlestībai pat vistumšākajā naktī, tāpēc viņš spēj mūs vadīt, nevis pilnībā pasargājot no tumsas, bet ejot tai cauri kopā ar mums un dāvājot neredzamo Svētā Gara klātbūtni.

Dieva mīlestība mūsu dzīvēs ienes tik daudz piepildījuma, ka varam to dāvāt tālāk citiem. Nopietni uzklausīsim Kristus vārdus, kurus pārdomāsiet rīt no rīta: „Mīliet cits citu.” Un arī vārdus: „Mīliet savus ienaidniekus.” Kāds izaicinājums! Bet reizē – kāds spēks!

Apņemsimies pieņemt Dieva mīlestību un ļaut tai pārveidot mūsu dzīves. Ja mīlat cits citu, – teica Jēzus, – visi zinās, ka esat mani mācekļi.

Vakarvakarā es jums teicu, ka Kristus aicina paplašināt mūsu draudzības loku. Nesenajā svētceļojumā kopā ar dažiem brāļiem Āzijā mēs sastapām kristiešus, īpaši – jauniešus, kuri mēģina liecināt par šādu draudzību.

Lielākajā daļā Āzijas valstu kristiešu ir mazākumā, taču daudzi no viņiem šajos apstākļos kļūst par miera un brīvības ieraugu. To es pieredzēju Mjanmā, Indijā, arī Ķīnā. Šie kristieši iemieso iedrošinājumu, kurā vēlos dalīties arī ar jums.

Korejā es apjautu ciešanas, ko izraisījusi šīs zemes sadalīšana divās valstīs. Lai spertu izlīguma soļus, nepieciešama drosme, un tā rodas aizvien vairāk cilvēkos. Ziemeļkorejā kopā ar tiem, kuri gaida uz pārmaiņām, mēs varējām dalīties tikai klusumā. Lūgsim par šīs valsts iedzīvotājiem!
— 

Brālis Aloizs Strasbūrā, pirmdienas, 2013. gada 30. decembra, vakarā

(lūgšanas sākumā): Ekumeniskajai atvērtībai Elzasā un Ortno ir sena vēsture. Mēs pateicamies katoļu, pareizticīgo un protestantu bīskapiem, mācītājiem, priesteriem un lajiem par daudzajām ekumeniskajām iniciatīvām, kas iezīmēja mūsu Strasbūras tikšanās sagatavošanu. Paldies arhibīskapam Gralē, protestantu bīskapam Fišeram, Rumāņu pareizticīgās baznīcas priesterim Tēvam Vasilam Jorgulesku, prezidentam Kolanžam un arhibīskapam Colličam, kuri mūs tūdaļ uzrunās.

(lūgšanas nobeigumā): Nākamajā gadā mēs sev vaicāsim: kas mums jādara, lai Baznīca vairāk kļūtu par kopības vietu? Tik daudz cilvēku cieš no ikdienas stresa, meklē garīgu patvērumu un slāpst pēc iekšēja miera! Ko mēs varam darīt, lai Baznīca ar savu dzīvi ļautu atklāties Evaņģēlija avotiem, kas remdē cilvēku slāpes?

Mēs vēlētos, lai Baznīcas tēls kļūtu līdzīgs tam, kādu to apraksta Brālis Rožē: „Ikreiz, kad Baznīca nenogurstoši uzklausa, dziedina un saliedē, tā ir vistuvāk pati savai būtībai – mīlestības, līdzcietības un mierinājuma sadraudzībai, skaidrai Augšāmceltā Kristus atblāzmai. Neattālinoties un neieņemot aizsargpozīciju, būdama brīva no jebkuras bardzības, Baznīca ļauj atmirdzēt mūsu cilvēciskajās sirdīs pazemīgai ticības paļāvībai.”

Vai savstarpēji šķirtajiem kristiešiem nebūtu laiks spert konkrētus izlīguma soļus, ļaujot Baznīcai aizvien noteiktāk kļūt par viesmīlības un kopības vietu? Izlīguši kristieši ļauj daudz skaidrāk sadzirdēt Evaņģēlija balsi šajā pasaulē, kurai nepieciešama paļāvība, lai veidotu taisnīgu un mierpilnu nākotni.

Patlaban esam bīstami tuvu tam, lai aprobežotos ar vienkāršu toleranci. Taču Kristus vēlas mūs savest kopā, lai mēs būtu viena miesa.

Tādēļ es vēlētos atrast īstos vārdus, lai dažādu Baznīcu kristiešiem pavaicātu: vai mums nav pienācis laiks uzdrošināties pulcēties zem viena jumta, negaidot, kamēr tiks pilnībā saskaņoti visi teoloģiski formulējumi?

Vai nav iespējams apliecināt mūsu vienotību Kristū (kurš nav dalīts), apzinoties, ka dažādas ticības izpausmes nešķir mūs citu no cita? Atšķirības būs vienmēr: dažas no tām būs tēmas normālām diskusijām, citas varbūt pat bagātinās mūs.

Visu, kas vien iespējams, darīsim kopā ar citu konfesiju kristiešiem un nedarīsim neko, nerēķinoties ar citiem.

Lai to īstenotu, mums ejami divi ceļi: pirmais – visiem kopā vienkāršā lūgšanā vērsties pie dzīvā Dieva, otrais – vienoties kopīgai kalpošanai pašiem nabadzīgākajiem. Tad mēs patiesi visi kopā pasludināsim Evaņģēliju!

Pulcējoties zem viena jumta, mums nav jābaidās, ka Evaņģēlija patiesība tiks sagrozīta. Mēs varam uzticēties Svētajam Garam. Mums nav jātiekas, lai kļūtu stiprāki, bet lai paliktu uzticīgi Kristum – lēnprātīgi un pazemīgi savās sirdīs. No viņa mēs mācāmies, kā patiesība sevi atklāj pazemībā.

Vai arī Pāvests Francisks nerāda mums šo ceļu, uzsverot, ka mūsu visu prioritāte ir Dieva žēlastības pasludināšana ar savām dzīvēm? Nelaidīsim garām izdevību, kas mums atklājusies, – padarīt redzamu sadraudzību starp visiem, kuri mīl Kristu.

Meklēt veidus, kā padarīt šo sadraudzību Kristū vēl redzamāku – tā būs rītdienas pārdomu tēma. Jūs pārrunāsiet Jēzus vārdus: „Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.”

Arī nākamajos gados uzticības svētceļojuma mērķis būs meklēt, kā padarīt šo sadraudzību redzamāku, lai labāk spētu veidot jaunu solidaritāti starp cilvēkiem. Kā tas turpināsies?

2013. gadā īpaši ieklausījāmies Āzijas jauniešos, nākamais, 2014. gads, ļaus mums uzklausīt Amerikas jauniešus. Aprīlī un maijā svētceļojuma posmi notiks Teksasā un Meksikā, oktobrī – Karību reģionā, kur paredzēta tikšanās Dominikānas Republikā, Haiti, Puertoriko un Kubā.

Nākamā Eiropas tikšanās notiks no 2014. gada 29. decembra līdz 2015. gada 2. janvārim.

— 

Brālis Aloizs Strasbūrā, otrdienas, 2013. gada 31. decembra, vakarā

Vakar es jums teicu, ka izlīgums starp kristiešiem mums nav jāmeklē tāpēc, lai kļūtu stiprāki. Tā mērķis nav arī ieiešana sevī. Nē, mēs meklējam kristiešu izlīgumu tāpēc, lai tas kļūtu par Evaņģēlija zīmi un pieaugošas tuvības ieraugu cilvēku un nāciju vidū.

Tikai noliekot mūsu dzīves centrā piedošanu un izlīgumu, iespējams sadraudzību starp visiem, kuri mīl Kristu un uzticas viņam, padarīt redzamu. Tāpat ir ar miera radīšanu visā cilvēces ģimenē pasaulē: arī tur pamatvērtības ir piedošana un izlīgums.

Vēsturiskie ievainojumi ir atstājuši dziļas rētas cilvēces ģimenē. Tās iespaido cilvēku sirdsapziņu un mentalitāti paaudžu garumā. Taču mūsu ciestie pazemojumi nedrīkst novest pie vardarbības. Tie var tikt dziedināti, nevis uzvarot citam citu, bet gan tad, kad sirdis atveras cieņai pret citiem.

Šādu piemēru sniedz nesenā Dienvidāfrikas vēsture. Ceļš pretim patiesam taisnīgumam aizvien ir garš, taču Nelsons Mandela, dāvājot piedošanu, darīja iespējamu baisāko šīs valsts pagātnes ievainojumu dziedināšanu.

Šeit, Strasbūrā, mēs atceramies, kā pēc pagājušā gadsimta asiņainajiem kariem dažiem cilvēkiem izdevās uzvest Franciju un Vāciju, un vēlāk – visu Eiropu – uz piedošanas un izlīguma ceļa.

Ar tikšanos Strasbūrā – pilsētā, kas simbolizē izlīgumu Eiropā –, mēs vēlamies paust neizmērojamu pateicību šiem miera nesējiem.

Bez piedošanas nav nākotnes ne atsevišķa cilvēka dzīvē, ne starpvalstu attiecībās. Reizēm piedošana šķiet neiespējama, taču šai īslaicīgajai neiespējamībai nevajadzētu ietvert galēju noliegumu. Uzturēt un, ja iespējams, arī paust vēlmi piedot jau ir pirmais solis pretim dziedināšanai.

Mūsdienu jauniešiem ir daudz iespēju sniegt savu ieguldījumu. Jūs varat atteikties nodot nākamajai paaudzei naidu un rūgtumu par sāpīgiem pagātnes ievainojumiem. Tas nenozīmē aizmirst sāpīgo pagātni, bet pārtraukt mūžīgā aizvainojuma ķēdi un ar piedošanu pakāpeniski dziedināt mūsu atmiņas.

Kā kristiešiem mums vajadzētu būt pirmajiem, kas piedāvā izlīgumu – pat tad, ja no cilvēciskā skatupunkta tas šķiet bezcerīgi. Kristus nāca piedot visu. Uzņemoties cilvēces nežēlību, viņš mūs no tās atbrīvoja. Un Kristus arī apsola – sekojot viņam pa piedošanas ceļu, atradīsim prieku.

Mums nepieciešams arī skaidrāk apzināties, ka izlīguma gars ietver dalīšanos citam ar citu, taisnīgāku zemes labumu sadali. Esam uzsākuši ceļu, kas ļaus vēl dziļāk izdzīvot solidaritāti starp cilvēkiem. 2015. gadā Tezē mēs centīsimies formulēt šos jaunās solidaritātes veidus.

Jaunajiem eiropiešiem būtu ļoti svarīgi neapstāties tikai pie izlīgušas Eiropas, bet būvēt to atvērtu un solidāru – solidaritātē Eiropas valstīm un arī citiem kontinentiem, ar visnabadzīgākajiem cilvēkiem.

Ikviens var būt līdzdalīgs tādas civilizācijas veidošanā, kurai raksturīga nevis savstarpēja neuzticēšanās, bet uzticēšanās. Reizēm vēstures gaitā ir pieticis ar dažiem cilvēkiem, lai mainītu līdzsvaru par labu mieram. Atgriezušies mājās savās dažādajās zemēs, Kristus un Evaņģēlija dēļ – būsim šie miera un uzticības svētceļnieki!

informācija pēdējo reizi atjaunota: 2013.gada 30.decembris