TAIZÉNo šā gada 10. līdz 14. oktobrim Košabambā, Bolīvijā, notika Latīņamerikas jauniešu tikšanās, ko vairāku mēnešu gaitā bija sagatavojušas pilsētas un tās apkaimes draudzes un ģimenes. Tikšanās sapulcināja 7000 dalībnieku no dažādiem Bolīvijas novadiem, no visām Latīņamerikas valstīm, kā arī no vairākām Eiropas valstīm. Šī „Košabambas vēstule” 2008. gadam tiek publicēta Eiropas jauniešu tikšanās laikā Ženēvā, 2007. gada decembra beigās.
IZLĪGŠANA, UGUNS
Kopā ar jauniešiem, kas no visām Latīņamerikas valstīm bija ieradušies Bolīvijā, mēs uzdevām sev jautājumu: „Kādus cerības ceļus mēs šodien varam pavērt?”
Milzīgu sociālo un etnisko atšķirību skarta, Bolīvijas tauta cenšas pārvarēt konfliktus un virzīties pretī lielākam taisnīgumam un mieram.
Daudzās zemes vietās šodien notiekošie konflikti ir radušies nedziedinātu vēstures ievainojumu dēļ. Kur lai meklē dziedinājumu, kad pieaug nespēka sajūta, piedzīvojot netaisnību?
Jaunieši, kas satikās Košabambā, parādīja, ka atšķirības nepavisam nav obligāts priekšnoteikums sašķeltībai un sāncensībai, bet gan ir savstarpējas bagātināšanās un prieka apsolījums. [1]
Bolīvijā mēs satikām drosmīgus kristiešus, kas ar visu savu dzīvi pauž Evaņģēlija aicinājumu cīnīties ar izlīgušu sirdi.
PIE IZLĪGUMA AVOTA
Personīgā komūnijā ar dzīvo Dievu mēs smeļam spēku tam, lai cīnītos ar izlīgušu sirdi. Bez iekšējās dzīves mēs nespētu iet līdz galam, lai pildītu savas apņemšanās. Dievā mēs rodam prieku un cerību iemantot dzīvības pilnību.
Vai tad Dievs pats nav spēris pirmo soli mums pretī? Ar Jēzus atnākšanu Dievs ir iesācis patiesu sadarbību ar ikvienu cilvēku. Vienlaikus paliekot tāds, kas pārsniedz mūsu izpratnes robežas, Dievs ir kļuvis mums pavisam tuvs.
Mīlestības dēļ Viņš vēlējās būt līdzdalīgs mūsu dzīvē. Viņš kļuva cilvēks. Vēl vairāk – atdodot savu dzīvību uz krusta, Jēzus izvēlējās pēdējo vietu. [2] Uzņemdamies uz sevis visu to, kas mūs šķir no Dieva, Viņš ir pieņēmis mūsu personu un visu cilvēci. [3] Un pretī Viņš dāvā savu paša dzīvību. [4] Tās dēļ visa radība jau ir sākusi pārveidoties. [5]
Mūsu attiecības ar Dievu īstenojas lūgšanā – Dievs ar savu Svēto Garu nāk iemājot mūsos. Ar savu vārdu un ar sakramentiem Dievs mums sevi dāvā. Un atbildot mēs varam visu uzticēt Viņam. [6]
Vai gan tas nav veids, kādā Kristus ir metis uguni uz zemes – šo uguni, kas jau deg mūsos?
DARĪT PLAŠĀKU MŪSU DRAUDZĪBU, LAI DĀVĀTU TO VISIEM
Izlīgšanas uguni mēs nedrīkstam paturēt sevī. Tā apgaismo ceļu, pa kuru ejot mēs kļūstam miera nesēji tuvu un tālumā. [7]
Ja mēs sapratīsim to, ko Dievs mums gatavo, tas pārveidos mūsu savstarpējās attiecības. Mēs būsim spējīgi uz patiesām attiecībām ar citiem, spējīgi dalīties ar savu dzīvi, dāvājot un saņemot.
Evaņģēlijs mūs aicina spert pirmo soli pretī otram, iepriekš nezinot, vai atbildē saņemsim tādu pašu attieksmi.
Dažās situācijās, jo īpaši brīžos, kad pārtrūkušas mīlestības attiecības, šķiet neiespējami izlīgt. Tomēr atcerēsimies šādos brīžos, ka vēlēšanās izlīgt jau ir izlīguma sākums. Kristus uzņemas uz sevis situāciju, kas šķietami ir bez izejas, un mēs varam uzticēt Viņam visu, kam ir nepieciešama dziedināšana. Tas mūs dara gatavus izmantot iespēju spert soli, lai arī cik mazs tas būtu, pretī mierinājumam.
Izlīgums var pašos dziļumos izmainīt mūsu sabiedrības. Augšāmceltā Kristus Gars atjauno zemes vaigu. Ļausim, lai mūs aizrauj šī augšāmcelšanās dinamika! Lai problēmu sarežģītība neliek mums zaudēt drosmi! Neaizmirsīsim, ka mēs varam sākt ar mazumiņu. [8]
Mūs balsta Baznīcas komūnija, tā ir draudzības saite, kas visus vieno. [9] „Baznīca mums ir kā māte, kas uzklausa savus bērnus. Tā mūs uzņem un mierina.” [10] Šie kāda Latīņamerikas jaunieša izteiktie vārdi mūs uzrunā – vai spēsim būt Dieva līdzcietības atspulgs?
Vai konfliktsituācijās mēs pratīsim uzklausīt otru? Tik daudzas šķiršanās tāpēc kļūtu mazāk sāpīgas. [11] Centīsimies sevi iedomāties otra vietā!
Vai pratīsim raudzīties, lai līdzekļi tiktu godīgāk sadalīti? Uzdrošināsimies pārskatīt savu dzīvesveidu, tiecoties pēc lielākas vienkāršības, pēc solidaritātes ar nabadzīgajiem un lielākas uzmanības pret Radību.
Vai būsim tuvu tiem, kas ir nabadzīgāki nekā mēs? Ja mēs dalāmies ar viņiem, tā ir dalīšanās ar visu savu dzīvi: šie cilvēki mūs atver dāsnumam, kas mums liek iziet pašiem no sevis. Vēl vairāk, ar savu trūkumu viņi mums palīdz pieņemt to, ka arī mēs paši esam ievainojami. Ar šādu apņemšanos mēs dosim savu ieguldījumu tajā, lai ikviena cilvēka cieņa tiktu ievērota.
Vai spēsim sasniegt piedošanu? Vai ir kāds cits veids, kā pārtraukt nemitīgo pazemojumu ķēdi? [12] Tas nenozīmē, ka ir jāaizmirst sāpīgā pagātne vai ka ir jābūt akliem šodienas situācijās, kurās izpaužas netaisnība. Evaņģēlijs mūs aicina uzveikt atmiņas par ievainojumiem ar piedošanu un pat būt gataviem negaidīt pretī nekādus atbildes žestus. Tajā mēs atrodam savu Dieva bērnu brīvību.
Jā, mēs vēlētos cīnīties ar izlīgušu sirdi, būt dedzīgi komūnijas meklētāji, kas spēj paplašināt savu draudzību tā, lai dāvātu to visiem.