Evaņģēlijā mēs dzirdam Jēzus aicinājumu: „Seko man!” Vai ir iespējams atbildēt Viņam ar apņemšanos uz visu dzīvi?
Mūsos katrā ir vēlēšanās pēc laimīgas nākotnes. Taču mums var būt sajūta, ka esam tik daudzu ierobežojumu sasaistīti, kā dēļ nereti uzbrūk bezcerība.
Tomēr Dievs ir klātesošs: „Dieva valstība ir tuvu pie jums.” (Marka 1, 15) Mēs sajūtam Viņa klātbūtni, kad pieņemam savas dzīves situācijas tādas, kādas tās ir, lai radītu, izmantojot tos līdzekļus, kas ir mūsu rīcībā.
Neviens taču nevēlas ieslīgt sapņos par idealizētu dzīvi. Pieņemsim to, kādi mēs esam, un arī to, kādi neesam!
Laimīgas nākotnes meklējumi prasa izvēlēties.
Ir cilvēki, kas drosmīgi izvēlas sekot Kristum ģimenes dzīvē, sabiedrībā, izdarot apņemšanās citu labā. Citi sev jautā: „Kā sekot Kristum, izvēloties celibāta ceļu?”
Es tik ļoti vēlētos iedrošināt jauniešus un jaunietes, kas uzdod sev jautājumu par tādu izvēli, kas veikta uz visu mūžu:
Šādas apņemšanās priekšā Tevī var rasties šaubas. Taču, dodoties dziļāk, Tu atradīsi prieku sevi dāvāt līdz galam. Laimīgs tas, kas ļaujas nevis bailēm, bet Svētā Gara klātbūtnei.
Varbūt Tev ir grūti noticēt, ka Dievs Tevi personīgi aicina un ka Viņš no Tevis gaida to, lai Tu Viņu mīlētu. Tava dzīve ir vērtīga Viņa acīs!
Aicinot Tevi, Dievs neuzraksta priekšā to, kas Tev būtu jāpaveic. Viņa aicinājums visupirms ir satikšanās. Ļauj, lai Kristus Tevi uzņem, un Tu atklāsi ceļu, pa kuru Tev jāiet.
Dievs Tevi aicina uz brīvību. Viņš neveido Tevi par kādu pasīvu būtni. Ar savu Svēto Garu Dievs mājo Tevī, taču nestājas Tavā vietā. Tieši otrādi, Dievs atmodina iepriekš neapjaustas spējas.
Būdams jauns, Tu vari izjust bailes un kārdinājumu neizvēlēties, lai paturētu visas iespējas aizvien atvērtas. Tomēr kā lai Tu gūtu piepildījumu, ja paliksi krustojumā?
Piekrīti, ka Tevī ir nepiepildītas gaidas un pat neatbildēti jautājumi! Atzīsties sev sirds skaidrībā! Baznīcā ir cilvēki, kas Tevi uzklausīs. Šāda ilgstoša pavadība ļaus Tev izšķirties par pilnīgu sevis dāvāšanu.
Mēs nesekojam Kristum vieni. Mūs nes šis komūnijas noslēpums, kas ir Baznīca. Viņā mūsu jāvārds kļūst par slavēšanu.
Mūsu slavēšana var būt neveikla, tāda, kas radusies pašā mūsu nabadzībā, taču maz pamazāk tā kļūs par avotu, kas dāvā prieku visai dzīvei.
